Aivars Eipurs
Gadījuma cilvēks Ģetzemanes dārzā
– Mister Hapgud, skatieties, kur jūs, Hārvarda universitātes absolvents, atrodaties. Kādēļ cilvēkam ar jūsu iespējām jāizvēlas dzīvot tā, kā jūs dzīvojat?
Hapguds tiesnesim atbildēja:
– Kādēļ? Cienītais…Kalna sprediķa dēļ.
(K. Vonnegūts. Cilvēks bez valsts)
Ir rīts. Es iznirstu no jocīga sapņa. Mani modina kāds tālruņa zvans, un tā es uzzinu, ka šī pasaule joprojām pastāv. Ja būtu nomiris miegā – nekāda vaina. Paliecos pie kājgaļa, ieslēdzu firmas Panasonic radio un atkrītu atpakaļ guļus. Daugavpils rajona Līksnas pagastā zosis nobradājušas zemnieka tīrumus, kas atrodas blakus palienēm. Zāli arī noplēsušas pa tīro. Govis cietīs. Zemnieks dabūs kompensāciju. Mednieki cer, ka atļaus zosis šaut. Izslēdzu radio.
Pielec, ka jātiek augšā. Es saloku savu ķermeni gultā sēdus. Nelokās īsti, sanāk neveikli. Vēlreiz atlaižos un daru vēl, vēl un vēl. Kopā četrreiz. Tad nočukstu ”Kungs Jēzu” un esmu ārā no gultas. Reizēm to atceros pateikt vēlāk, zem aukstas dušas vai kafijas kannu uz gāzes plīts uzliekot, citreiz pasaku garāk: ”Kungs Jēzu Kristu, apžēlojies par mani!” vai „Slava Tev, mīļais Svētais Gars!”. Kādēļ es to saku? Tādēļ, ka pārbaudīts. Tādēļ, ka tas darbojas vislabāk. Agrāk mēģināju citus veidus. Vecā papus un vecās mammas mīlestība no rītiem arī darbojās, bet tad mamma mani aizveda uz Saldu, vēlāk abi vecvecāki nomira. Mana papus mīlestība darbojās pa lielu gabalu, un viņš arī nomira. Manas mammas mīlestība darbojās nepārtraukti, bet man tā nebija īsti pa prātam, mamma arī nomira. Sievas mīlestība darbojās kādu brīdi, dažus gadus tikai, jo viņa nevarēja mani mīlēt tik stipri kā alkohols. Tas patiešām mani mīlēja vēl stiprāk nekā māte un tik gudri, ka es arī to iemīlēju no visas sirds.
Es mīlēju alkoholu tā, kā laulājot saka: ”Līdz nāve jūs šķirs”. Astoņpadsmit gadus nodzīvoju ar alkoholu civillaulībā. Kādu rītu ar slotaskātu līdz ar tukšu vīna pudeli no pagultes izķeksēju karti, kurai pa vidu gāja tāda kā Latvijas un Lietuvas robeža, bet nosaukums bija cits: ”Aivara liktenis”. Krietni zemāk bija apzīmēts kā purvainas vietas un nīkulīgi krūmi, vēl zemāk – kā īsts purvs, kur bija norāde: ”Aivara patreizējā atrašanās vieta”. Melots nebija, jo gadu vai divus pirms tam, 1985.gada 20.decembrī Limbažos mūsu dzerošajā kompānijā nejauši ieklīdusi zīlniece, kuras pamatdarba vieta bija kādas kolonijas sargtornis, manu roku pret sveces gaismu turot, pateica: „Tu tak esi mironis tagad. Bet tevi izglābs. Tev ir divas dzīves.” Datumu labi atceros, jo tovakar nedzēru nemaz un vēl tajā dienā laikrakstā Literatūra un māksla pirmo reizi bija publicēti mani dzejoļi.
Par mironi nenobijos, melots nebija, jo tā arī jutos. Naktīs nevarēju gulēt ne guļus, ne sēdus, ne gultā, ne uz grīdas. Liekot galvu uz spilvena, trūkos augšā no šāvieniem līdzīgiem trokšņiem galvā: aizmigt varēju, tikai nolūstot no alkohola. Reiz naktī sēžot uz gultas, pa visu manu otrā stāva logu rēgojās zirga galva, citreiz tualetē virs galvas kastē ar skalojamo ūdeni dzirdēju runājam par manu likteni noraizējušos darbabiedrus. Kad norāvu ūdeni, nepanesami satrauktās darbabiedru balsis pārmetās uz kāpņu telpu. Kādā rudens pēcpusdienā, atceļā no alus bāra es esot piestājies pie lapu kaudzes un bāzis tās azotē, laimīgi saukdams: „Cik daudz ceineru!” Kaut kur tur pa vidu šim vai citam pastāstam es laikam nomiru – līdz fiziskai nāvei, pēc maniem aprēķiniem, pietrūka trīs mēnešu, garīgi viss bija cauri. Te varētu šo aprakstu beigt, ja nebūtu tā, par ko Jaunajā Derībā teikts: ”piedzimis no augšienes.”
Kādā nedaudz atskaidrotā stundā (jo visu laiku nevar būt piedzēries, īpaši tad, ja tu dzer astoņus mēnešus no vietas) es gulēju gultā un augusta patumši zilajās pievakares debesīs rēķināju kvadrātvienādojumu, kurš neizprotamā veidā bija pēkšņi parādījies caur istabas logu. Gan jau sākumā uztvēru to kā vēl vienu gļjuku. Katram matemātiskajam simbolam, katrai zīmei degoša uguns liesmiņas apkārt, skats pa visām tumši zilajām debesīm. Šis uzdevums bija nedaudz grūtāks nekā tie, kurus biju risinājis kādreiz skolā. Kad veicu šī kvadrātvienādojuma pārbaudi, mani piepildīja MILZĪGI LIELA, labvēlīga, mīloša sajūta ar saturu, ko vārdos varētu pateikt šādi: „Viss ir pareizi. Tu pareizi dari. Viss tagad ir kārtībā. Ļaujies!”
Pēc tam tas viss tika man tā kā atņemts, jo aizmirst es to nevarētu, tas bija pārāk iespaidīgi. Turpināju dzert, bet pēc dienām desmit devos meklēt palīdzību pie narkologa. Liels bija mans izbrīns, ka pieredzējušais speciālists, rūdīts ateists, brīnījās par manu gaišo, ne vairs alkoholiķa seju un teica, ka man vairs neko nevajagot. Viņš, kurš pirms desmit gadiem mani nosūtīja ārstēties uz diviem mēnešiem kā smagu alkoholiķi – mani, kurš pēc ” kaķim zem astes” ārstēšanās vēl nodzēra tieši desmit gadus! Pēc pāris gadiem, kad sadarbojos ar šo ārstu, jau palīdzot citiem bēdubrāļiem, jautāju, kādēļ toreiz viņš tik neraksturīgi mediķim tā teicis. Gadījumu narkologs atcerējās, bet izskaidrot to nevarēja.
Arī pēc vizītes pie narkologa es vēl turpināju dzert. Bet tikai piecas dienas un pa lejupejošu līkni. Pēc tam, nedzeršanas trešajā dienā ierados uz anonīmo alkoholiķu sapulci, un gan fiziskā nepārvaramā kāre pēc alkohola, gan psihiskā tieksme atstājās. Beidzot! Vairs jau necerēju.
Negaidīti, pēc pāris mēnešiem es atcerējos visu, kas bija noticis augusta pievakarē manā dzīvoklī un man piederošajā debesu teritorijā. Sorry, intellectuals, es konstatēju, ka tā bija ne vairāk un ne mazāk kā Svētā Gara atklāsme. Par to liecina gan iegūtā informācija no kristīgajā tradīcijā sakņotajiem literārajiem avotiem, gan sarunas ar teologiem, mācītājiem un psihoterapeitiem, bet visvairāk – mans garīgais stāvoklis visus turpmākos gadus. Es varētu blefot un teikt, ka atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā neesmu izdzēris nevienu glāzi alkohola tam par godu un sist sev pie krūts, un pats dīvainākais, ka tā ir taisnība. Taču no patiesības viedokļa tā ir tikai sakritība.
Es neesmu ne baznīcā kristīts, ne iesvētīts. Uzskatu, ka tas, kas kristīts ar Svēto Garu, vairs nav jākrista ar ūdeni. Uz baznīcu eju reti, jo ir slinkums, bet citiem gan iesaku. Nepiederu ne pie vienas konfesijas vai draudzes. Dievam kalpoju tajā veidā, kam noderu vislabāk – palīdzu citiem alkoholiķiem sākt dzīvi skaidrā. Ja nebūtu Anonīmo Alkoholiķu sadraudzības, kur man mēdz būt konkrēti pienākumi, tad droši vien pieslietos kādai, visticamāk, luteriskajai draudzei ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm.
Piedāvāju izvilkumu no manām personīgajām reliģiozajām tēzēm:
Smieklīgi ir domāt, ka ir tikai tas, ko tu redzi vai vari aptaustīt. Acis vai tauste nav vienīgie pārbaudes instrumenti. Bez tam, kolēģi māksliniek, vai tiešām tu esi tik naivs, ka domā, ka talants tev nāk no vecākiem? Tevi rada tāpat, kā tu radi. Katrs var uzkonstruēt apziņā savu modeli, ko sauc par viņa pasaules uzskatu. Ticu, ka ir iespējama arī māņticības, piemēram, Melnā Kaķa atklāsme, bet tad arī jārēķinās, ka dzīve tāda arī būs. Ticu, ka ir iespējami sekojoši kredo: ”Dievs ir kultūra” vai arī ”Dievs ir katrā cilvēkā pašā” – ir jau gan, bet tālāk? Vēl daži mani atslēgas jēdzieni: Ticība kā zināšana un pieredze, Lūgšana kā instruments, Jūtas kā barometrs, Saprāts kā kontrole. Tas piepildās caur Mīlestību, neaizmirstot, ka tepat līdzās ir Patiesība. Patiesi ticīgs un gudrs ir tas, kuru neaizvaino reliģiju un konfesiju atšķirības, kurš nenoniecina nedz reliģiju, nedz filozofiju, nedz psiholoģiju, nedz medicīnu, nedz fiziku. Bet sava ticība, sava draudze jāmīl vairāk, tāpat kā sava sieva, sava ģimene.
Kādēļ tāds virsraksts par gadījuma cilvēku Ģetzemanes dārzā? Tā es arī jūtos. Katru gadu man ir pieejamas mistērijas, par to rūpējas Baznīca. Es vēroju tās gluži kā gleznotājs Hanss Memlings, klusi nostājies aiz kādas kolonnas savā gleznā. Labāk gan mazdrusciņ piedalīties, lai nejustos kā baigais džeks. Bet, ja mani iesaistītu, es droši vien noliegtu pazīšanos ar Jēzu Kristu, tāpat kā to darīja apustulis Pēteris, kuru Jēzus svētīja būt par Baznīcas pamatakmeni. Kādēļ? Tādēļ, ka man ir SAPRĀTS. Kāda tad visam iepriekš apliecinātajam jēga? Jēga ir cilvēciskajā ( jo Dieva Dēls un Dieva bērns dīvainā kārtā nav viens un tas pats) ticības robežā un priekā, kad Rīgā svētdienas rītā ejot pa Jeruzalemes ielu, es redzu, ka kāds ir aizkrāsojis ilgi stāvējušo uzrakstu: JA JĒZUS ATNĀKS VĒLREIZ, MĒS VIŅU NOGALINĀSIM ATKAL.
Vēl vakar biju pārliecināts, ka rakstīšu par reliģijas, filozofijas un psiholoģijas sarežģītajām attiecībām, par man labvēlīgo Svētā Augustīna uzvaru pār Pelagiju, par Paskālu un Dekartu. Taču, kopš šorīt palocīju savu augumu, tiku mudināts pazemīgi sniegt šo liecību.
Piemetīšu tai arī trīs garīga rakstura dzejoļus:
Eduards Aivars
* * *
Par tavu gara elpu lasot
No elkoņa man saule aust
Es atkal ņemu veco pletni
Un sāku sevi pērt un šaust
Tu uznes augšā manas dūņas
Un manus sapņus nomazgā
Lai tīri tie pie manām rūtīm
No tavām krūtīm atkal nāk
Pie labās kājas saule paguļ
Kā noskrējies pēc dienas suns
Un krēsla mazus viļņus veļ
Tie manas ilgas neatceļ
* * *
Uz mana gavēņa aug saltas narcises
Un ko gan citu solīja man gaidas
Kad tava mīļā vaiga aprises
Kā divas dūjas garām logam laidās
Man neizsekot pavasara smaidiem
Kas šur un tur un nezin kur jau spurdz
Es kavējos pie apustuļu vaidiem
Un asinīm, kas tālos strautos urdz
Atjaunotā hot – line
Dievs:
Ir tava dzīve daudzu netikumu sapnītis
Un pats tu drīzāk paprāvs mēslu maiss
Mans Gars pie tevis kļuvis maziņš vilnītis
Sen nešļāc vairs kā sākumā – kā devītais
Par ko es tevi tomēr mīlu, veco zēn
(ha – ha, tu mani piespied atzīties – ”ar nosacījumiem”)
Par to, ka Garu gluži neieslogi lādē
Un vēl – ka bieži neprasi man šokolādi
Cilvēks:
Kāpēc Tu mani izraudzījies?
Eipurs par grāmatām un uzskatiem 