Vai Anna Brigadere atgriežas vai arī mēs aizejam?

Aivars Eipurs

 

Vai Anna Brigadere atgriežas, vai arī mēs aizejam?

 

 

Anna Brigadiere rakstā „Cīņa par garīgo Latviju” (1931) rakstīja: ”Mēs cenšamies, cik ātri vien iespējams, pazaudēt savu īpatnību. Ja mācāmies svešas valodas, tad mūsu godkāre ir katrā ziņā runāt franciski kā franči, vāciski kā vāci, krieviski kā krievi, lai tik nenotur mūs par dzimušiem latviešiem. Un tiešām, kamēr soms, piemēram, var runāt septiņās valodās, bet arvien viņā pazīs somu, tāpat arī vācietis vai krievs – bet latvietis – pateicoties pa daļai arī mūsu valodas skaņu vijīgumam – ir spējīgs zem svešas valodas maskas pazust kā latvietis.” Un turpat tālāk piebilda: ”Kad tik – dies pas – mūs nenotur par mazāk nekā par vakareiropiešiem.”

„Neatkarīgā Latvija pirmo reizi! Neatkarīgā Latvija otro reizi!” Jūs jau uzminējāt, ko mēs negribam dzirdēt tālāk! Mēs negribam dzirdēt: „Neatkarīgā Latvija trešo reizi!” Tūlīt pēc tam atskanēs šaušalīgais: PĀRDOTS! Jo diez vai kāds varēs vairs novilcināt laiku? Un kurš gan tas būtu? Kāds no Dublinas? No Lejas Bulānas? Tad jau drīzāk kāds globālists. Un mēs izšķīdīsim pasaulē. Nebūdams ķīmiķis, es jums apgalvoju: „Latvija šķīst pasaulē!”

Otro reizi vēsturē mēs baudām neatkarības gadus. Vai tā būtu tā pieredze? Kas man šķiet pieredze? Pieredze nav tikai izskaidrojamais. Pieredze, galvenokārt, ir atkārtošanās, taču tā var būt arī vienreizēja, un tu brīnies, vai tiešām tas noticis ar tevi, vai tu to esi izdarījis. Tā šķiet kā leģenda, kuru tomēr uzdod par īstenību. Un es ticu, ka Latvija neatkarīga jau reiz ir bijusi. Vai mēs varam otrreiz iekāpt tajā pašā upē?  Filosofs saka – nē. Vai mēs varam no tā mācīties? Vēsturnieks saka – jā, bet vēsturnieks arī saka, ka mēs nemācāmies. Joprojām pubertāte, kas raksturīga tai valstij, kas nemācās no savām kļūdām. Vai mēs sagaidīsim laikus, kad mēs mācīsimies no savām kļūdām un mācīsimies no citu kļūdām.? Mums pašiem liekas, ka mēs savās dzīvēs jau to darām. Bet to izdarījuši, mēs neglābjami esam kļuvuši par kosmopolītiem. Vai tā ir neatrisināma pretruna starp valsti un indivīdu, kurš dzīvo tikai vienreiz? Vai cilvēks var pārtraukt dzīvot piecdesmit gadus un tad turpināt tālāk? Valsts, izrādās, var. Par to mēs viņu apskaužam. Bet vai tā ir dzīve Baltajai valstij? Bailīgiem mirstīgiem cilvēkiem? Bez pasionārisma?

Veikalā sastaptam cilvēkam saku, ka vēlos, lai visi pēc vēlēšanām iestājas tajā partijā, par kuru balsojuši. Tas ir viens no dažiem veidiem, kā tas varētu notikt no apakšas, jo tikai uz „augšām” nav ko cerēt. Uzrunātais teic, ka es laikam gribu ierosināt turpināt šo teātri arī pēc vēlēšanām. Te es saredzu simptomātisku pazīmi. Proti, tas saskan ar manu atziņu, ka tauta skatās politiku kā TV seriālu vai teātri. Taču tas tā nav, mīļie! Seriāls un teātris uz mūsu dzīvi tieši neattiecas, bet politika skar mūs visus, vispirms jau caur ekonomiku. Žēl, ka mūsu valsts kopā ar vēl deviņām citām 2004. gadā neizdomāja izveidot savu Valstu savienību ar savu ekonomiku un savu naudu, kas lieliski varētu saprasties ar Vakareiropu. Nebūtu tagad jāsūkstās par zemajiem maksājumiem lauksaimniekiem. Vienīgais un paradoksālais, kāpēc balsoju par iestāšanos ES, bija tas, ka jau tolaik zināju, ka latvieši nespēj paši pārvaldīt savu valsti.

Bēda tā, ka cilvēki pārsvarā netiek galā ar jēdzienu „partija”, asociējot šo sevī neitrālo vārdu ar kaut ko nepatīkamu no pagātnes. Ja mēs iestāsimies partijās, varbūt arī mums pēc laika gribēsies pāriet uz citu partiju – tā vismaz viens mūsu pārmetums politiķiem izpaliks. Protams, ka mēs varam dzīvot nost katrs savu vienīgo dzīvi, domādami, ka dzimtene kavē būt brīvam pa īstam. Sak`, kultūrā taču kaut kas visu laiku notiek, tur mums vienmēr ir sasniegumi! Taču ar to šoreiz nepietiks. Sanākam kopā un padziedam, un pēc tam deklarējam, ka mums ir bijusi lietussargu revolūcija. Paskatieties svešvārdu vārdnīcā, ko nozīmē vārds „revolūcija”! Lietussargi jau katrreiz saceļas pret lietu, taču ar to nepietiks!

Annas Brigaderes mīļākā tautasdziesma ir „Bēdu, manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju…” Jo viņa arī zina, ka dalīta bēda ir pusbēda. Un ka mēs sanāksim kopā un atvieglosim viņas gadus, kaut uz šo pēcpusdienu paņemot lielāko pusi viņas gadu un uzveļot tos saviem pleciem. Tā mēs no sirds varam izrunāties varam parunāties ar Annu Brigadieri 1931.gadā – ne vairs simt piecdesmitajā ( jo es nezinu, kāds izskatās simt piecdesmit gadus vecs cilvēks) bet viņas septiņdesmit gadu jubilejā un lasīt pavisam svaigu rakstnieces apceri „Cīņa par garīgu Latviju” , kurai  no šodienas pirmspasākuma laika skatu punkta būtu jau astoņdesmit gadu – bet skan taču kā jauna! Raug, tikko uz septiņdesmit gadiem uzrakstīta arī viena no rakstnieces labākajām lugām „Pastari”, kuras darbība var norisināties ne tikai aizlaikos, kā tas līdz šim uzskatīts,  bet arī pēc vēl nebijuša kara, kā mēs to redzam vienā otrā fantastiskā filmā, kad viss sākas no jauna ar vecajiem, diemžēl, bieži ļaunajiem un iznīcību vēstošajiem paņēmieniem, kur tauta dzīvo slavē varu un netic pārmaiņām un vienīgais jautājums ir: Vai kāds uzdrošināsies? Varbūt šajā sakarā varam pabūt arī 1933.gadā, kad uzrakstīts Annas Brigaderes raksts „Pārdomas par rakstura audzināšanu”.

Diez vai Anna Brigadere  brauks staigāt pa Likteņdārzu.  To varam darīt mēs. Bet ja nu mēs tā aizejam? Vai Anna Brigadere atgriežas vai mēs aizejam? Ja mēs gribam, lai Anna Brigadere atgriežas un lai mēs atgriežamies ar visiem saviem namiem, tad nāksim staigāt šeit Tērvetē, kur „svētums pilskalnā un ozolos / un māju pamatos un pļavu rakstos / kur parkā ieejot gar upes krastu / tu vari kādu tautastērpā sastapt” (E. Aivars,1983).

Beigšu ar citu Eduarda Aivara dzejoli „Ciemos pie māsīcas Latvijā” (2011):

           

Divas meitenes agrā rītā

Sēž uz verandas lieveņa, grāmatu lasa

Pie sienas piespiedušās

Segās satinušās

Kamenes matos sapinušās

Līdz pienenēm un garām skrejošam kaķītim tikai jāpastiepj roka

Kļūst arvien siltāks, viņas joprojām lasa

Aušra un Rasa

 

Aušra pēkšņi aizsit grāmatu ciet

Pārlaiž skatu tulpju un narcišu dobēm un saka:

„Rasa, es zinu, kā ir jāvada Latvijas valsts!

To es tev saku kā mākslas vingrotāja

Proti, taisni augšā, debesīs, 180 grādu leņķī ir jātur izstiepta kāja

Un nevar būt tā, ka leņķis par mazu

Vai kāja ir nedaudz saliekta

Kāja ir jātur debesīs taisni kā stīga

Tā, lūk, ir jāvada Latvijas valsts”

Saka Aušra ar asarām acīs

Raud arī Rasa

 

Un tad viņas atkal lasa

 

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: