minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēbernu

Aivars Eipurs

 

 

minimas

jeb

 

vienā istabā ar Antonu Vēbernu

 

 

 

 

♪♪♪

 

 

Mēs dzīvojam brīnišķīgā un mierīgā laikā. Kā būtu, ja Bastejkalnā nevis dziedātu putni, bet rēktu zvēri? Bez krātiņiem, protams.

 

 

 

♪♪♪

 

 

 Man nepatīk, ja zeķes mētājas pa grīdu, bet, ja istabā augtu koks, kura zaros tās karātos melnas, bet tīras, žāvētos, man nebūtu nekādu iebildumu – pašam savi kovārņi. Istabā varētu būt arī otrs koks. Tā zaros karātos sieviešu zeķes.

 

♪♪♪

 

 

Vēlā vakarā Rīgas stacijā biju izņēmis no mutes zobu plati, jo domāju, ka šajā stundā vairs nevienu pazīstamu nesastapšu. Un, ja sastapšu, tad pasveicināšu, bet nerunāšu. Bet no Coca-Cola Plaza puses nāca Naumanis. Viņš teica:

– Noskatījos „Gabrielu”. Šausmīga filma.

– Šausmīgi.

Es izdabūju no mutes tikai šo vienu vārdu.

– Tu arī redzēji?

Es to biju domājis par saviem zobiem.

 

 

♪♪♪

 

 

Ejot pa šaurām Jelgavas ieliņām, var redzēt, kā šur un tur aiz aizkariem pie galdiem rosās cilvēki. Tur jaunie timurieši pēc skolas palīdz veciem cilvēkiem rakstīt projektus.

 

 

♪♪♪

 

 

Iegāju kafejnīcā paēst. Paņēmu zupu un otro. Sāku ēst un ar šausmām ievēroju, ka zupas līmenis šķīvī nekrītas. Ēdu dūšīgi, vicināju karoti kā velns – viss velti! Nospriedu, ka jūku prātā. Tikko gribēju kādam zvanīt un stāstīt, kas notiek, tā sāka kristies.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Vilcienā lasot, man kaut kas izkrita no kabatas. Pa diagonāli sēdošā sieviete paguva pieliekties ātrāk par mani un pacelt to, kas izrādījās cimds. Viņai taču nevarēja būt tik gara roka! Kā viņa varēja šādi, tik tālu noliecoties, saglabāt līdzsvaru? Ar apbrīnu noskatījos tās auguma grācijā, kad viņa piecēlās un gāja uz izeju.

 

♪♪♪

 

 

Man pēkšņi sāka vilkt krampī pirkstus un nevarēju parakstīt. Māte smējās un deva man lielu tableti. Pieteica gan, ka viņas vīrs par tabletes došanu būšot dusmīgs. Nolēmu tableti nedzert. Lai neņemot galvā un dzerot, tas taču neesot mans tēvs. Nu un tad, ka nav?

 

 

 

♪♪♪

 

 

Ar vieglu smeldzi uzņēmu ziņu par 111 gadu vecās Hildas Hakinenas nāvi. Nu vecākais cilvēks Somijā bija Anna Hagmane, kurai mana pieraksta brīdī bija 110 gadu. Nekavējoties paziņoju par to saviem draugiem un paziņām. Pēc diviem mēnešiem ar pateicības asarām acīs pie manis griezās kāda skaista jauna sieviete. Mana īsziņa esot atturējusi viņu no pašnāvības.

 

 

♪♪♪

 

 

Es dziedāju kādu dziesmu un iedomājos, ka atceros to, dziedu pašlaik un dziedot atcerēšos arī tos vārdus, kas tūlīt sekos, tātad vienlaikus atrodos trijos laikos. Ar krustvārdu mīklām tā nav. Tām nav nākotnes.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Kāds mans paziņa pārgrieza vēnas pa īstam – nevis horizontāli, bet vertikāli. Viņš tikko bija sācis rakstīt labu prozu. Es neraudu par viņa nāvi, es raudu par viņa dzīvi. Es tur neko nevarēju labot. Pēc gada es aplidoju viņa atraitni, bet viss velti. Viņš neatgriezās un nesadeva man pa muti.

 

♪♪♪

 

 

Cilvēks ir mirstīgs. Vai nejauši mirstīgs, kā licis saprast Bulgakovs.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Šoreiz viņa saka tā: – Kad es ar tevi mīlējos, man nav kauns, ka es esmu es. Tas ir tik dabiski, it kā es būtu zeme, bet tu – sniegs. Un man ir dabiska nepieciešamība apsnigt. – Citreiz atkal viņa ko citu līdzīgu izdomā.

 

♪♪♪

 

 

Braucam ar Zvirgzdiņu mikroautobusā. Kad es saku, ka izkāpšu aiz Gaisa tilta, viņš jautā, kādēļ. Atbildu, ka kādreiz taču jāaiziet arī pie Pērnavas ielas meitenēm. Zvirgzdiņš kļūst bāls, jo pieļauj iespēju, ka saku taisnību.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Pamodos no tā, ka uzkāpu sunim. Ne gultā, ne sapnī suņa nebija. Tas taču nevarēja būt mazais keramikas sunītis Nataniēls, kuru man uzdāvināja Ziemsvētkos! Patlaban viņš rāmi sēdēja uz galda pie datora.

 

♪♪♪

 

 

Rakstnieka dzīve bieži ir sarežģītu līkloču pilna un izpētes vērta arī kā tāda. Sarunās mēs to skaram virspusēji, bet reizēm tā paliek, kad pati autora daiļrade mums vairs nav aktuāla. Paliek cilvēka dzīve kā stils. Kā gadījumā ar Hemingveju. Kaut vai tas, kā viņš nošāvās. Stūrgalvīgi. Nebija apturams nekādi.

Uzspēlējam Hemingvejos? Ir tāda spēle. Esmu spēlējis, tur nav jānošaujas. Noteikumus var izlasīt Griškoveca romānā „Krekls”.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Es neticēju, ka ir kāds ceļš, kas mani var aizvest pie kaut kā cita, izņemot izmisumu par neatgriezenisku izvēli, tādēļ es izvēlējos alkoholu. Tas mani pavadīja ceļā pie Dieva, man paejot tuvu garām savam kapam un tik tikko tajā neiekrītot. Es vēl noskatījos, kā kaprači, tostarp arī viens mans labs draugs, kurš arī tobrīd tur piepelnījās, nedaudz samulsuši, to atkal aizbēra. Bet viņi no tā necieta, jo par darbu jau bija samaksāts.

 

♪♪♪

 

 

Tagad sēžu krustcelēs un pierakstu to cilvēku stāstus, kuri atgriežas. Viņi arvien vairāk mani pārliecina, ka man pa nevienu no šiem daudzajiem ceļiem nav jāiet. Tik, cik pa vairākiem esmu pagājies, ir pilnīgi pietiekami. Kaut gan – šo to, ko es būtu varējis par sevi uzzināt, šādā veidā es nekad neuzzināšu.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Kāpēc man atkal gribas rakstīt par zobiem? Laikam neapzināti. Zobi ir kauli. Tātad skelets. Tātad struktūra. Tātad tēvs.

 

♪♪♪

 

 

Vai arī tāds arhitektūras paraugs kā hruščovka ir sastingusi mūzika? Diez vai Gēte bija domājis jebkuru celtni. Nevaru iedomāties mūziku, kas būtu sastingusi, pieņemot manas mājas apveidus.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Mocarts ir meiteņu smiekli. Beatas Tiškevičas smiekli ir gandrīz tādi paši kā Leldes Vikmanes smiekli, bet Leldes Vikmanes smiekli ir gandrīz tādi paši kā Beatas Tiškevičas smiekli. Rakstot šo uz datora klaviatūras, man šķiet, ka es muzicēju.

 

♪♪♪

 

 

Ko teiktu Avilas Terēze par maniem iekšējiem mājokļiem? Droši vien teiktu, ka esmu garīgā buržuā stāvoklī un aicinātu tālāk uz jūtu un gara tumsu, lai izietu šīm abām tumsām cauri.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Pieķeru sevi sēžam ar divām pildspalvām, sažņaugtām katru savā rokā visu vakaru. Uzrakstīts nav nekas. Tās abas pēdējā laikā ir manas hanteles.

 

♪♪♪

 

 

Bieži, kad ienāku dzīvoklī, liekas, ka nu tik būs! Klupšu pie grāmatu plauktiem un lasīšu, lasīšu! Kā kādreiz! Bet tas gandrīz nekad nenotiek.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Gaitenī sajūtu stipru gāzes smaku. Gribu steigties pie visiem kaimiņiem un tikt skaidrībā, bet, atslēdzot dzīvokli, konstatēju, ka gāze ir izplūdusi manā dzīvoklī. Tad nomierinos.

 

♪♪♪

 

 

Dzīve nav kino. Ugunsdzēsēji naktī darbojas klusi kā skudras, laikam, lai nepamodinātu guļošos citās mājās, un neviens neuzsauc pa skaļruni cietušajiem, lai vēl nelec ārā pa logiem. Skaļruņa nav. Batuta arī nav, jo tas būtu kino. Tepat stāv viens ugunsdzēsējs, un viņam blakus no astotā stāva nokrīt un nositas četri cilvēki, divi lieli un divi mazi. Kā čiekuri no egles. Vēl viens maziņš nokrīt, bet izdzīvo. ”Tas sēklai,” – iešaujas prātā ugunsdzēsējam.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Nevarēdams sagaidīt, ka pasaule mainīsies, kādu dienu nolēmu to mainīt pats. Lūk, ko es izdarīju: paņēmu visas savas audiokasetes un tur, kur bija rakstīts Side B, ar pildspalvu izlaboju uz A, kas izskatījās vēl lielāks par pa kreisi stāvošo A. ”Nekāda B nav,” pie sevis noteicu. ”Mūžīgs A.” Drīz vien parādījās CD, kur bija mūžīgs A.

 

 

♪♪♪

 

 

Aizkustinoši – pūderē Raimondu Paulu. Pieri, brilles noņemtas. Tas ir kaut kas vairāk nekā viņa dziesmas. Taču šis mans iespaids nebūtu tāds bez viņa dziesmām.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Redzēju sapnī, kā Majevskis rada dzeju – it kā procesu, kas notiek viņa galvā. Rindu veidošanās un precīza, savdabīga, Marģeram vien derīga un raksturīga, vārda uzrašanās, it kā no nekurienes, no pauzes kā no miglas – neuzminama vārda. Un caur šiem vārdiem, kas ir rindu galos vai dzejoļa beigās, es izjutu viņa dzejnieka traģismu, skaudru un sāpīgu, baltu.

 

♪♪♪

 

 

Kopš neilga laika manā veģetēšanā ir pārmaiņas – reizēm palieku bez maizes, kas agrāk negadījās tikpat kā nekad. Vienkārši nenopērku. Varētu priecāties, jo „ne no maizes vien cilvēks dzīvo”, taču arī neko citu nepaveicu. Sausums, tuksnesis.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Tā nav Rīga. Tā nav arī Daugavpils. Tā ir maza ieliņa mazā pilsētā. Bet luksofori te ir. Cilvēki stāv, izturot sarkano gaismu. Mašīnu nav. Es eju pāri. Mazs bērns jautā mātei:

– Kādēļ onkulis iet?

Māte atbild:

– Tādēļ, ka viņš ir idiots.

 

 

♪♪♪

 

 

Kad izdzirdu Čaikovska pirmā klavierkoncerta sākuma skaņas, mani pārņēma saviļņojums – es taču to zinu, pazīstu, dzirdēts, tātad tas ir Čaikovskis. Bet vecāmāte teica: – Griez to larzu prom!

 

 

 

♪♪♪

 

 

Mans papus un viņa jaunākais brālis bērnībā reiz spēlējās pļavā. Pēkšņi zemu debesīs uzradās lidmašīna. Jau nākamajā brīdī viņi skrēja, ko kājas nes, viņu mātes kliedziena izbiedēti, bēgdami no ložu lietus, kas pa gabalu laistījās saulē un izskatījās tikpat mīlīgs kā parastais vasaras lietutiņš, kurš viņiem tik ļoti patika.

 

♪♪♪

 

 

Ar kādu draugu bijām tā aizrāvušies ar biljardu, ka gājām spēlēt vai katru dienu. Pēc pāris mēnešiem tas izbeidzās tikpat strauji, kā bija sācies. Vienā spēlē draugs netīšām aizskāra vienu no bumbiņām ar roku, taču, kad es paziņoju, ka viņš ir zaudējis sitienu, apvainojās ne pa jokam. Es arī pirms brīža esot aizskāris bumbiņu ar žaketes stūri, bet izlicies, ka nekas nav noticis. Teicu, ka es to neesmu ievērojis, un tā bija taisnība. Tomēr viņš neticēja neparko. Tad jautāju, kādēļ viņš neko nav teicis. Viņš atbildēja, ka bijis sašutis, ka es pats neesot atdevis kiju viņam. Vārds pa vārdam, un spēlēt biljardu vairs negājām. Bet draugi esam joprojām un to vairs nepieminam.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Kauns ir, ejot garām ubagam, neko neiemest viņa trauciņā tikai tādēļ, ka ubags ir aizmidzis. Bet, ja ubags ir nomodā, tad tu neuzķeries!

 

♪♪♪

 

 

Arī es rāpoju pa zemes deniņiem. Arī es tāds nervu tirgotājs vien esmu. Andelējos arī ar mūzām.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Dievs ir mans liecinieks, es neesmu bijis pie friziera kopš 1991. gada 28. janvāra. Pēc pusgada mati pārstāja augt. Reizēm pēc sieviešu ieteikuma ļāvu kādai apgriezt matu galus, taču rezultāti bija niecīgi. Mūsu ģimenē tas ir jau otrs ievērības cienīgais gadījums. Pirmais bija ar manu māti, kurai mēnesi varēja neiziet vēders. Produkti tur iekšā laikam vienkārši sadega un viss. Sākumā viņa uztraucās, pēc tam pierada un jutās labi. Nemaz nebija resna un nomira no pavisam citas vainas.

 

♪♪♪

 

 

„Maskavas pastā viņš iepazinās ar izskatīgu krievu jaunavu Šuru. Tas arī bija par iemeslu viņu draudzībai.” Tā uzrakstīja kāds sirms literāts un atnesa man parādīt. Tad nu mēs pūlējāmies noskaidrot, kas īsti bija par iemeslu šo abu draudzībai. Vai tas, ka pastā iepazinās, vai tas, ka Maskavas pastā, vai tas, ka izskatīga, vai, ka jaunava, vai tādēļ, ka krieviete, vai tādēļ, ka par Šuru sauc.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Iedvesma ir arī tiem, kuriem nav talanta, toties uz fizisku sarakstīšanu viņi ir čakli. Viņi ir kā akli dunduri, kas neatlaidīgi nes savus darbus literārajam konsultantam cerībā, ka tas kādu dienu apstiprinās rezultātu.

 

♪♪♪

 

 

Bija reiz man dzejolis „Kristāla taksometrs”. Par Letīciju, kuru viņas astoņpadsmitajā dzimšanas dienā es nozagu viņas vecākiem. Tad man kaut kas uznāca, un es reducēju šo dzejoli līdz divām rindiņām. Berelis recenzējot uzgāja, ka tur kaut kas nav lāgā. Kā privātdetektīvs.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Ja melnraksti būtu tik neatlaidīgi kā Hičkoka putni, cik daudz redaktoru tie spētu noknābāt!

 

♪♪♪

 

 

Atcerieties minimu par to, kā mēs ar draugu spēlējām biljardu un sastrīdējāmies? Pēc tam redzēju sapni. Ka es viņu nogrūžu no kraujas upē, un viņš neuzpeld. Noskrienu lejā, izvelku ārā – tas nav viņš! Izvelku vēl vienu – atkal cits slīkonis! Traki, tā arī draugu neatradu. Bet nākamajā dienā starp mums viss bija kārtībā, tikai biljardu vairs nespēlējām. Ja gribi izlīgt ar draugu, sapnī nogalini viņu bez žēlastības, dienasgaismā viss būs labi, uz galvošanu. Sapni gan draugam nevajag stāstīt, tāpat kā sievai nevajag stāstīt sapni par citu sievieti. Nesapratīs.

 

 

 

♪♪♪

 

 

„Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām,” – tas ir pārāk smags teikums tik plānai grāmatai kā „Mazais princis”.

 

♪♪♪

 

 

Putni mums neuzbruks kā Hičkoka filmās, bet bēdas no viņiem var nākt gan. Viņi mums var ieriebt ar savu gripu. Inesei par to būšot dzejoļu krājums – vismaz, arī par to. Ceru, ka tas būs ātrāk, nekā tā gripa. Viņa varētu uzrakstīt arī par pilskunga dēlu un viņa daudzajām māsām, kas ar pietiekamu provianta daudzumu uz gadu aizbarikādējās no pārējās cilvēces Dobeles pilī, pārcieta mēri, pēc tam sveiki un veseli iznāca no pils ārā un aizceļoja uz kādu svešu zemi. Pati stāstīja.

P. S. Putnu gripa nomierinājās, topošā dzejoļu krājuma vadmotīvs pazuda. Inese uzrakstīja operas libretu, taču nevis par Dobeles, bet par Gaismas pili. Pagaidām.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Izrādās, tirgū jāmeklē tārpaini āboli. Tie ir tie īstie.

 

♪♪♪

 

 

Tas ir kā tajā anekdotē, kad erdelterjers satikās ar sētas kranci un skaidroja, kas viņš tāds ir. ”Mans tēvs bija erdelterjers, mana māte arī bija erdelterjeriene…” Man tāpat: mans tēvs bija alkoholiķis, mans vectēvs arī bija alkoholiķis. Arī es centos viņiem līdzināties, un man tas izdevās. Zēni un gēni. Protams, neviens skolā, trešajā klasē rakstot sacerējumu par saviem nākotnes sapņiem, neraksta, ka grib kļūt par alkoholiķi, taču man reizēm ir licies, ka es tā būtu varējis uzrakstīt gan. Es kļuvu par Viņa Augstības Alkohola vergu uz veseliem vai slimiem astoņpadsmit gadiem. Vēlāk atlika samierināties ar to, ka tie bija neapzināti Dieva meklējumi – ar mīnus zīmi.

 

 

 

 ♪♪♪

 

 

”Slima suņa murgi” – tas skan labi. Sarkanā suņa. Vēl labāk man patīk: „Astmatiska kaķīša ieraksti”. Tfu, tfu, tfu…

 

♪♪♪

 

 

– Nesteidzies! – dzelzceļa stacijā man teica kāds nosarmojis bārdains vīrs.

Atteicu: – Uz vilcienu jau var. Bet citādi es nesteidzos.

Pagājis gabaliņu pa peronu, es atskatījos. Tur nāca tas vīrs, kurš pēkšņi pats sāka steigties un uzsauca: – Aivar, paskrienam nu! Laikam jau paspēsim.

Tikām pirmajā tamburā, tad jautāju: – Kur mēs esam tikušies? Es tevi neatceros.

– Baidos, ka nekur. Es tevi nepazīstu.

– Bet kā tu zināji manu vārdu?

– Tev jau tas acīs rakstīts.

Tas mani neizbrīnīja. – Ak tā, – novilku.

Viņš turpināja: – Tu tiksi galā?

– Es: jā, un tu?

– Kas tad man, – viņš teica un atstājās.

 

♪♪♪

 

 

Sava mūža nogali es redzēju veco ļaužu pansionātā pie labas administrācijas un jaukām launaga biedrenēm. Mēs spēlēsim kārtis, kopā iesim uz baznīcu, un kādā no dāmām es noteikti iemīlēšos. Taču, kopš vienās Dzejas dienās kopā ar Tomu Treibergu bijām lasīt dzejoļus pansionātā Gaiļezers, tāda nākotne tik vilinoša vairs neliekas.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Rads radam nes rudens veltes, un reizēm pat draugiem un paziņām tiek. Tā radiomājā no Liegas Piešiņas gandrīz ābolus dabūju, nesanāca aiziet pakaļ. Bet 22. maršruta autobusā todien bija tā. Kad konduktore kādam vīrietim sniedza biļeti, viņš tai pretī deva tomātu. Sieviete negribēja ņemt, bet vīrietis no sirds izsaucās: ”Bet es taču no dārza braucu!” Tad paņēma. Viņas sešdesmitgadīgajās aprisē bija saglabājies tik daudz bērnišķības un meitenības, ka naskais septiņdesmitgadnieks vienkārši nenoturējās. Tā, lūk! Ievai un Ādamam ābols, bet šiem tomāts. Vēlreiz sapratu, ka viens tomāts vai ābols ir mīlestība, bet daudzi tomāti vai āboli – draudzība vai radu būšana.

 

♪♪♪

 

 

Man šodien dzimšanas diena. Braucu mikroautobusā. Nav diez cik ērti, jo visi, kas iekāpj, pilnīgi sveši cilvēki, nāk, pieliecas un nobučo mani un tikai tad apsēžas. Tāpat vien bučo, nezina, ka man dzimene. Gan sievietes, gan vīrieši tā dara. Neko nesaka, tikai bučo. Kas viņi ir? Krievi? Geji? Citi? Redzēs, varbūt vakarā būs jāiedzer remantadīns. Bet sirsnības manī atliku likām.

 P. S. Tas nav sapnis. Zvēru. Pie kā? Nu, pie Tarkovska „Spoguļa”, piemēram.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Es beidzot izšķīros par rakstīšanu. Tas notika vilcienā, kad gribēju pārlikt kāju pāri otrai. Nekas nesanāca. Pamēģināju vēlreiz – atkal nekā. Tad mēģināju otrādi, labo pāri kreisajai, viss velti. Nekas nesāpēja, vienkārši mana galva bija aizmirsusi, kā tas jādara. Tad mēģināju celt kāju pāri otrai ar rokām. Izdevās, bet tā es nevarēju nosēdēt ne mirkli. Johaidī, kas notiek Latvijā? Tajā brīdī sapratu, ka, aizgājis mājās, sēdīšos pie datora. Pat baltā skaudība, ka Paulam Bankovskim rakstīšana padodas arī tīri fiziski, nebija piedabūjusi mani pie rakstāmgalda, bet šī epizode liecināja, ka nav vairs ko vilkt garumā. Jāsāk.

 

♪♪♪

 

 

Piezvana draudzene. Televīzijā rādot Keneta Greiema Vējš vītolos ekranizāciju, filmu ar ļoti labiem Monty Python aktieriem, esot forša ekscentrika. Nav laika skatīties, taču esmu spiests konstatēt, ka manas zināšanas par šo grāmatu sagadīšanās dēļ līdz šim ir aprobežojušās tikai ar brīnišķīgi poētisko grāmatas virsrakstu. Esmu par to meditējis un kaifojis, neko nezinot ne par Krupi, ne citiem tēliem.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Mana meitene svētā brīdī pēkšņi iekliedzās tā, ka drīz vien pie dzīvokļa durvīm sāka zvanīt. Vai tas būtu gadījums, kad sekss ir tāds, ka kaimiņi iziet kāpņu telpā uzpīpēt, un pat tas nelīdz? Paši nedaudz samulsām un ieslēdzām kluso kopošanās režīmu. Zvans mitējās. Vēlāk noskaidrojās, ka kaimiņš bija atnācis aizņemties latu.

 

♪♪♪

 

 

Ilgi stāvu vannas istabā, galva strādā, domas iet uz riņķi kā centrifūgā. Tad nomierinos un ilgi nesaprotu, ko es te stāvu un kādēļ. Tad apjēdzu, ka var nodzīt bārdu, laikam jau tādēļ te ienācu. Citreiz Rīgā pie biļešu kasēm ilgi klusēju, skatāmies ar kasieri viens otrā kādu minūti, aizmugurē, par laimi, neviena nav. It kā viņai vajadzētu zināt! Tad attopos: – Jelgava!

Viņa saka: – Jums vajadzētu mēnešbiļeti iegādāties, jaunais cilvēk.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Vai rakstnieks var būt normāls? Medicīniski: jā, bet sarunvalodas nozīmē – nu, nevar būt! Var tikai vairāk vai mazāk instinktīvi vai apzināti izlikties par normālu, lai citi neko nenojaustu.

 

♪♪♪

 

 

Šogad deviņpadsmitajā janvārī pēkšņi kļuvām par sibīriešiem. Ieva man rādīja vārnas augstu koku galos. Tas liecinot, ka būs ļoti auksts. Šie koki man likās daudz augstāki un tālāki nekā patiesībā, bet vārnas izskatījās pēc lielajiem sākuma burtiem.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Atcerējos barikādes – kopā ar Mārtiņu, Ojāru un Marselu (viņu uzvārdus es nezināju) trīs vai četras naktis dežūrējām ar gāzmaskām pie sāniem. Mūsu vienības komandieris, kuru agrāk nepazinām, daudz runāja par tankiem un beigās sajuka prātā, bija traki to redzēt. Toties sievietes skūpsts, pavadot mani uz nācijas glābšanu, bija tik patiess kā nekad.

 

♪♪♪

 

 

Satiku Reini Tukišu, viņam bija sarkana šalle. Man bija zilimelna, un es gribēju viņam pastāstīt, ka to man uzdāvināja sieviešu cietumā, kur todien lasīju dzejoļus. Bet aizmirsu.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Divi, vēl nevainīgi skolnieki, lēcām uz vienas kājas lielā lietū pa lielceļu blakus dzelzceļam, kurš tālāk. Viņa man jautāja, kādēļ es spēlējot ar zēniem kārtis uz naudu tad, kad varētu būt kopā ar viņu. Atbildēju, ka krāju naudu mūsu kāzām. To es atcerējos, kad biju operā uz ”Pīķa dāmu”.

 

♪♪♪

 

 

Jau pamatskolas vecumā sāku spēlēt kārtis uz naudu. Reiz zolītes partijā biju ”mazais” kopā ar vecāku zēnu, vārdā Džems, bet ”lielais” bija Jānis. Nopriecājos, ka man bija iedalīta kreiča dāma un nenoturējos, slepus parādīju to Džemam. Partiju zaudējām, un mans partneris sakramentāli teica: „Ar kreiceni vien nepietiek.”

 

 

 

♪♪♪

 

 

Galva ir svarīga. Reiz galvas dēļ es pat nokļuvu skolas sienas avīzē. Bija kontroldarbs bioloģijā. Vienā no pieciem jautājumiem bija prasīts nosaukt kaut kādas vaboles sastāvdaļas. Uzrakstīju, ka vabole sastāv no galvas, un apstājos, jo kāju skaitu biju aizmirsis. Pievērsos citiem jautājumiem, domāju, ka to noskaidrošu vēlāk, pajautāšu kādam vai nošpikošu. Un aizmirsu! Pēc nedēļas sienas avīzē bija melns uz balta, ka Eipurs raksta: „Vabole sastāv no galvas”.

 

♪♪♪

 

Manam paziņam, dažādu iemeslu dēļ nerealizējušamies krievu dzejniekam, un viņa diviem draugiem, puisim un meitenei, nebija laika nopirkt vilciena biļeti. Viņi ielēca vilcienā, bet, tamburā elšot, atklāja, ka naudas biļetēm nemaz nepietiek. Un biļešu kontroliere, varena auguma sieva, arī bija jau klāt. Izmisīgi grābstoties pa kabatām, trijotne piedāvāja acīmredzami nepietiekamu summu, kontroliere šādā darījumā nebija ar mieru ielaisties. Tad mans čoms patētiski izsaucās:

– Bet jums tādas labas acis!

Uz to kontroliere reaģēja visai īpatnēji, iespējams, pārmoderni, ar veseliem diviem „post” priekšā. Viņas seja pietvīka dusmās, viņa sāka drebēt un kliedza:

– Ko jūs iedomājaties! Es nevienam nekad neko labu neesmu darījusi!

Reizēm ētika pieviļ. Viņi bija priecīgi, ka nākamajā pieturā tika ārā no vilciena. Uz Rīgu nolēma todien vairs nebraukt.

 

♪♪♪

 

 

Iznākot no intīmpreču salona uz ielas, uzgrūžos kādai pazīstamai cienījamai kundzei. Murminu:

– Sveiki… prezervatīvus nopirku. Vēl no veciem laikiem palicis kauns pirkt aptiekā… saprotiet…

– Skaidra lieta! – lietišķi attrauc kundze, jo viņa ir profesore un tālab sakarīga. Tikai zinātņu kandidāti nav sakarīgi, doktori jau atkal ir.

– Droša lieta! – es atvieglots palaboju un manos prom. Dažus paziņas satiku arī salona iekšpusē – režisoru Zet, kā arī dzejniekus Zetzet un Zetzetzet, kuri ir mūžam trauksmaini un nākamo panākumu pilni.

 

 

 

♪♪♪

 

Senos laikos, kad tas tikko sākās, arī es internetā sarunāju randiņu. Uz tikšanos atnāca ļoti simpātiska dāma apmēram manā vecumā. Kad iekāpām viņas mašīnā, viņa pēkšņi sāka tā kā drebēt, uzlika roku uz mana ceļgala un neatkārtojami iegavilējās: – Puisis! Man ir puisis! – Bet beidzās viss labi.

 

♪♪♪

 

 

Kad abi ar draudzeni bijām kārtīgi izmīlējušies, pulkstenis jau rādīja pusnakti, un koridora durvis nelaimīgā kārtā arī bija ciet. Koridors ir viens uz četriem dzīvokļiem. Nelaimīgi tāpēc, ka šis atkal bija tas gadījums, kad aizslēgt bija varēts, bet vaļā durvis varēja dabūt tikai ar laušanu. Es to biju darījis jau divas iepriekšējās reizes un nolēmu to šoreiz principiāli nedarīt, lai gan piedāvāt draudzenei naktsmājas man īsti negribējās, tik ļoti esmu pieradis gulēt viens. Viņa arī pati tikko, nezinot par ķibeli ar durvīm, bija piezvanījusi uz mājām, ka tūlīt būs klāt.

Nolēmām rīkoties jauneklīgi – nolaidīšu viņu ar palagiem no lodžijas. Ātri sasējām palagus, iedevu viņai savas sporta kurpes un laidu lejā. Izdevās veiksmīgi, lai gan mans otrais stāvs ir diezgan augsts. Nometu arī viņas kurpes un pretī, gandrīz izlidojot stiklam, dabūju savas. Pēdīgi palagā iesēju un nolaidu arī riteni, ar ko viņa bija atbraukusi.

Otrā rītā, kad devos uz veikalu pēc maizes, dzirdēju pusaudžu sarunu. Viens stāstīja, ka ap pusnakti no augšējā stāva loga ar palagiem nolaidies pusmūža tantuks ar riteni. Es neiejaucos – lai domā, ka no ceturtā.

 

♪♪♪

 

 

Biju aizgājis pasēdēt kādā kafejnīcā tepat Jelgavā. Kamēr viens pāris dejoja, kāda sieviete, manāmi iesilusi, piegāja pie viņu galdiņa un apēda saldo ar putukrējumu, bet pēc tam, redzot, ka es skatos, nāca mani lūgt dejot ar vārdiem:

Bet zagts garšo labāk, vai ne?

Taču es izvairījos, nestāstīšu, kā. Atgriezusies pie sava galdiņa, jau par mani aizmirsusi, viņa skaļi vēstīja draudzenei:

– Es, landišs, lopkopējs, kas tad man!

Tas man atgādināja situāciju Līgo vakara ballē, kad es gāju uzlūgt kādu sievieti. Viņa man teica tā:

– Es šodien nedejoju! Es šodien dzeru!

 

 

 

♪♪♪

 

 

Kad sievietēm mugurā ir svārki vai kleita, tad viņas sēž kautrīgi, bet tikko ir garās bikses, tā sēž brīvi, kājas plati kā vīriešiem. Kā tā var būt? Kā viņas var atcerēties, ka viņām ir garās bikses, ja kājas ir zem galda? Apjautājos pie tām, kas „tam gājušas cauri”. Izrādās, nemaz tik brīvi tas nav. Varbūt tas viegli padodas tikai vīrišķīgām sievietēm?

 

♪♪♪

 

 

Pārtikas veikalos pārsvarā iepērkas tie vīrieši, kuriem patīk to darīt, tādi, kā es, bet sieviešu parasti ir vairāk. Viņām būtu priecīgāk, ja pie kasēm tās apkalpotu vīrieši. To iedomājos tādēļ, ka manas padziļinātās attiecības ar pārdevējām joprojām turpinās. RIMI pie kases ieraudzīju kasieri dzeram no pudeles man nezināmas izcelsmes zemeņu limonādi un ieteicos:

– Ak, atcerējos, ka man taču arī limonāde jānopērk, pavisam aizmirsu! Vai šī ir garšīga?

Viņa sniedza man pusizdzerto pudeli un teica: – Pagaršojiet!

Es sakautrējos un teicu, ka ņemšu veselu, bet paņēmis saminstinājos un sāku štukot, vai tomēr labāk nepaņemt kvasu, un viņa atkal aicināja: – Nu, pagaršosiet?

Tāda, lūk, meitene.

 

♪♪♪

 

 

Divreiz man nācies zaudēt grāmatu veikalā. Reiz Tērbatas, toreiz Stučkas, ielas antikvariātā iekāroju pabiezu brūnu Šellija sējumu, kurš padomju naudā maksāja četrpadsmit rubļus. Kā parasti apsvēru par un pret, sākās iekšējs cīniņš, sāku skatīties arī citas grāmatas. Tikmēr pienāca gaišmataina skaistule smilšu krāsas mētelī un grāmatu nopirka. Saņēma arī manu sakautā konkurenta skatienu, ko neizdevās noslēpt.

Līdzīgs gadījums bija Maskavā, 1992. gadā. Skatījos čehu fotomākslinieka albumu par Itāliju. Meistara uzvārdu esmu aizmirsis, bet albums bija izcils. Kad gāju maksāt, man teica, ka grāmata esot jau nopirkta. Izrādījās, ka vajadzēja sākt ar čeka izsišanu. Laimīgā bija pusmūža sieviete ar izteiktām itālietes pazīmēm, kas varēja būt visu mūžu dzīvojusi Maskavā un ilgojusies pēc Itālijas. Mēs saskatījāmies, un es sapratu, ka man ir jāatkāpjas. Viņai šī grāmata bija vairāk vajadzīga.

 

♪♪♪

 

 

Divatā ar Jāni Elsbergu staigājām pa Čiekurkalna tirgu, viņš gribēja man parādīt, kur uz galdiem tirgo grāmatas, bet todien viss jau bija beidzies. Biju pārsteigts, ieraugot, ka, atšķirībā no citām precēm, grāmatas ir atstātas bez atslēgas, tikai plēve pārsegta pāri. Ārprāts, kā ir krities lietotu grāmatu prestižs! Kādreiz no manis pat Viļa Lāča un Annas Sakses kopotus rakstus ņēma pretī parastajā grāmatnīcā. Par naudu.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Vai ir arī kāds nekārtīgs vācietis? Ja nav, tad man atliek tikai iemācīties vācu valodu, un mājā beidzot būs kārtība.

 

♪♪♪

 

 

Ir cilvēki, kas runā ar grūtībām, bet lieliski dzied. Ir tādi, kuri nevar īsti paiet, bet lieliski dejo. To es sapratu Odetas koncertā. Viņai gan ir tikai septiņdesmit seši, un viņa ne tikai dzied, bet arī runā.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Pēkšņi iedomājos, ka rakstā esmu kļūdījies, franču vietniekvārdu nosaucis par artikulu, tādēļ ka abus raksta vienādi. Noteikti jāizlabo, vēl ir tāda iespēja. No kurienes atnāca šī ziņa, no kura smadzeņu kambarīša? Es taču jau sen esmu citā vietā un par to pat nedomāju, un arī rakstot pat nez kādēļ nešaubījos.

 

♪♪♪

 

   

Reiz dzīvoja dzejnieks. Ieradās redakcijās, draudzējās ar visiem, jokoja, rakstīja un lasīja labus dzejoļus, bet slavens nekļuva. Bet varbūt tādēļ, ka nevienam neienāca prātā par viņu, jo visi taču bija aizņemti paši ar sevi. Un viņu taču bija tik daudz, to dzejnieku, arī tolaik. Viena maza grāmatiņa gan iznāca, bet pēc tam visi par viņu atkal aizmirsa. Arī literatūrpētnieki nez kādēļ aizmirsa. Bet varbūt šāda dzejnieka nemaz nav bijis? Visticamāk, ka nav bijis.

 

 

 

♪♪♪

 

 

”Lāču” maizes reklāma pieticīgiem cilvēkiem: „Tā ir tik sātīga, ka jūs apēdīsiet vienu šķēli un vairāk negribēsies!”. ”Lāču” maizes reklāma turīgiem pilsoņiem: „Jūs apēdīsiet vienu šķēli un jums gribēsies vēl, tik garšīga tā ir!”

 

♪♪♪

 

 

Es un vēl trīs latviešu zēni no Cēsīm reiz strādājām pie kāda no Kamčatkas vulkāniem, kurš tieši tobrīd ar apskaužamu regularitāti darbojās, ik pēc divām stundām sviežot gaisā akmeņus. Mēs apgādājām zinātniekus ar visu nepieciešamo – vadiem, malku, pārtiku un tamlīdzīgi. Ekspedīcijā bija gan korejieši, gan krievi no Maskavas, Ģeofizikas institūta aspiranti. Tad mums, latviešiem, pazuda grāmata, Leonīda Andrejeva stāstu izlase. Izmeklējāmies visur, bet nekā. Protams, ka vainīgajiem jābūt inteliģentajiem krievu puišiem no Maskavas. Kad atlidoja helikopters, lai viņus vestu prom uz Petropavlovsku, mēs izmisumā likām krieviem izkrāmēt mugursomas. Grāmata neatradās, un latviešu sejās ielija kauna sārtums.

Grāmata atradās pie visnepiemērotākā zagšanas kandidāta, vienkāršā vulkanologa Oļega. Viņš to bija palicis apakšā papīra lapai virtuvē, kad rakstīja sievai vēstuli, un pēc tam automātiski aiznesis to uz savu būdu, pat nepaskatoties, kas tas ir.

 

♪♪♪

 

 

Cilvēki ir lādzīgi. Kādu rītu man dikti nāca miegs. Tad rakstīju cilvēkiem īsziņas, ka netieku augšā. Un ko jūs domājat? Viņi visi, bez izņēmuma, atrakstīja, lai paguļot vien.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Citu rītu atsēdos atzveltnes krēslā, lai sagaidītu uzvārāmies ūdeni kafijai, un iekodos ābolā, kad manu skatienu piesaistīja iepriekšējā vakarā uzrīkotais peļu slazds. Redzēju, ka desas gabaliņš ir noēsts un nolēmu pārbaudīt, vai slazds vispār darbojas. Laidu ar pusēstu ābolu slazda virzienā un laikam trāpīju, jo atskanēja apdullinošs troksnis – tāds, ka ķēru pie sirds un biju vājš visu dienu. Tāds pārbīlis no trokšņa, kas citiem neliktos skaļš. Vēl īsti nebiju pamodies.

 

♪♪♪

 

 

Kad es dzirdu vārdu savienojumu „kopta sieviete”, tad man šķiet, ka kāds viņu kopj, nevis viņa pati sevi. Ja viņa šobrīd nav precēta, tad jābūt kādam kopējam, kas līdzīgi kā zirgkopis katru dienu laiž suku vai birsti pār koptās sievietes plato muguru. Vai ir „nomazgāta sieviete” vai „nomazgājusies sieviete”? Sievietes, piedodiet! Es par valodu rūpējos.

   

 

 

♪♪♪

 

 

Ko tu lasīji? Neatceros. Neko neatceries? Neko. Autoru? Neatceros. Grāmatas nosaukumu? Neatceros. Romāns vai stāsts, vai dzejoļu krājums? Neatceros. Par ko tur bija? Neatceros. Biezs, plāns? Neatceros. Varbūt burtus atceries? Burtus atceros. Nu? Tad viņš pēkšņi nosauc visu alfabētu! Nevienu burtu neizlaižot, bet… galīgi jauktā secībā!!! Lasītāji cits no cita atšķiras.

 

♪♪♪

 

 

Pēdējā laikā to vien dzird: „Stāsts ir par…” vai „stāsts nav par to”.

Nelasot stāstus, notiek atgriešanās pie mutvārdu folkloras, respektīvi, return to fantasy, return to mythology. Jaunie Homēri, kas pagaidām nav akli, tos pavēstīs nākamajām paaudzēm, un šos stāstus kāds ietērps modernā tehnoloģijā vai… grāmatā?

 

 

 

♪♪♪

 

 

Lasot labāk iziet vēders. Lasi da jebko, vienalga, labāk izies un ilgāk dzīvosi!

 

♪♪♪

 

 

Gadījās, ka Andrim Bergmanim, braucot cauri Jelgavai uz Tērvetes pagasta „Ķipiem”, kur viņš jau kādu laiku mitinās, bija pie manis kāda vajadzība. Pie viena nolēmu viņam uzdāvināt savu dzejoļu grāmatu Jauns medus. Ne tikai sakarā ar ilgu pazīšanos, bija arī cits motīvs – proti, kā teiktu Sarmīte Neibarte, viņš ”vandās apkārt”. Tad, lūk, Bergmanis manu grāmatu kaut kur (cerams, ka pie paziņām) gan jau aizmirsīs, un tad tie atradīs un lasīs, bet, tā kā veltījumā tieši šī iemesla dēļ ierakstīju ne tikai viņa vārdu, bet arī uzvārdu, šī grāmata varētu pie Bergmaņa atgriezties un atkal pazaudēties, un tā tas notiktu vairākkārt, radot šim grāmatas eksemplāram vētrainu likteni.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Reiz dzīvoja Bruno Cāzers. Septītajā klasē ekskursijas laikā Ļeņingradā viņš nokļuva observatorijā un kopš tā laika aizrāvās ar astronomiju tik ļoti, ka man sāka likties – viņš nudien atklās vismaz vēl kādu planētu, kā gan citādi! Kad vienīgo reizi biju pie viņa mājās Jelgavā, es pat atļāvos kāpņutelpas sausajā atejā nozagt viņa no kladēm izplēstos aprēķinus, kas tur bija nolikti derīgam nolūkam. Ja nu… Pazuda man tie pieraksti.

 

♪♪♪

 

 

Rakstnieku savienības valdes sēdē bija runa arī par to, ka būtu kādam jāaiziet uz Radošo savienību padomes sēdi. Lita Silova bija ar mieru, ja tas neesot līdz četriem, bet no četriem uz ”augšu”. Kāds ieteicās, ka pēc četriem ir no četriem ”uz leju”. Līvija Akurātere apgalvoja, ka tas ir ”uz augšu”. Kā nu katram tas vakars aiziet – ”uz augšu” vai ”uz leju”.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Kad es paziņoju, ka tagad skatīšos raidījumu ”Kas notiek Latvijā”, Viņa nosauc eventuālās raidījuma darbojošās personas par mazām, smirdīgām šaha figūriņām un ir gatava tās novākt no mana spēles laukuma.

 

♪♪♪

 

 

Esmu savdabīga izzušanas procesa liecinieks. Runa ir par informāciju grāmatu sākumā vai beigās, pie kā biju tik pieradis. Vispirms izzuda norāde par grāmatas tirāžu jeb metienu. Tas mani kaitināja, jo agrāk, kad redzēju, ka metiens ir mazs, tas mani mudināja grāmatu nopirkt, un likās, ka esmu kļuvis par dārguma un retuma saimnieku, kā tas patiesībā arī bija. Tad pazuda norāde par to, kas grāmatu tulkojis un no kuras valodas, no oriģinālvalodas vai starpniekvalodas, tas gan parasti bija sliktos tulkojumos. Normālās izdevniecībās tulkotāja vārds gan nepazuda. Toties pazuda izdošanas gads, kas mani atkal samulsināja. Izdevēji stāstīja, ka lasītāji nepērkot iepriekšējā gadā izdotas grāmatas. Varbūt zudīs arī autora vārds, jo ”galvenais taču ir teksts”. Kā tagad izsakās, ”stāsts nav par” tirāžu, izdošanas gadu vai autoru.

 

♪♪♪

 

 

Kalna galā ceļabiedri teica, ka man jānovelk kurpes. Kad vilcinājos, tie teica:

– Tas ir īkšķa dēļ. Veselu gadu būs šāda kārtība.

Arī zeķes varot vilkt nost. Es novilku, taču baidījos, ka nepazūd. Pagājies pa kalnu uz leju, es pagriezos un skrēju atpakaļ kalnā. Kurpes vēl bija, bet zeķes bija pazudušas.

Gabaliņu tālāk vēl divi, uzvilkuši kurpes, devās no kalna projām. Es uzsaucu:

– Ei! Es jau paspēju pazaudēt zeķes!

Un tie abi duetā iedziedājās: – Viņš jau paspēja pazaudēt ze-e-ķe-es!

 

♪♪♪

 

 

Māte stāsta bērnam, ka imunitāte sastāv no labiem zaldātiem, kuri ir labi jābaro, lai viņi varētu kaujās uzveikt sliktos zaldātus – vīrusus. Kad viņa grib iebarot bērnam burkānus, bērns turas pretī: – Tie taču nav truši vai zaķpastalas, bet zaldāti!

 

 

 

♪♪♪

 

 

Gadās, ka diviem cilvēkiem ilgstoši iznāk runāt tikai pa telefonu un viņi nedabū apkampties un skūpstīties. Taču viņi var sarunāt izlīdzēties, katrs noskūpstot pirmo pretējā dzimuma pretimnācēju un pēc tam pastāstot viens otram, kā tas bija. Gadās, ka cilvēki ir atsaucīgi.

 

♪♪♪

 

 

Gadās arī, ka no rīta, tikko atvēris acis, pasniedzos pēc mobilā telefona, un, lai labāk pamostos, sāku zvanīties uz visām četrām debess pusēm. Ja kāds mani atšifrē un pajautā, vai vēl guļu, tad, cik iespējams, moži atsaucos: – Es neguļu! Es degradējos!

 

 

 

♪♪♪

 

 

Dzimstība latviešu tautai ir zema. Cilvēki uzrodas tikai tad, kad atver lielveikalu. Pirms tam tādās vietās ir patukšs, staigā daži cilvēki dienā. Tad uzceļ lielveikalu, un ļaužu, ka biezs! No kurienes? No Svētā Gara? Piedzimst jau kā lieli cilvēki?

 

♪♪♪

 

 

Mikroautobusā pēkšņi visu ausis pievēršas vienai balsij. Sieviete pa telefonu nosauc radiniecei savu adresi un skaļi stāsta, kā jāieiet pa vārtiņiem, kur stāv nolikta viņas mājas atslēga – aiz kura stūra, uz kura ķeblīša „zem baltās bļodiņas”… Es šodien esmu aizņemts, bet pieļauju, ka daļa no pārējiem divpadsmit mikroautobusa pasažieriem mainīs dienas plānus.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Lielajā itāļu – krievu vārdnīcā neatradu šķirkli ar vārdu polizia – policija. Interesanti, ko tas varētu liecināt par vārdnīcas attiecīgās nodaļas sastādītāju.

 

♪♪♪

 

 

Gadiem ilgi lietoju emaljētu bļodiņu, bet tad kādā jaukā dienā – vienā sānā emalja atlobījusies gan! Vai nu es ar karoti gadiem ilgi to malu biju skrāpējis, vai arī ar rādītājpirkstu biezpiena un krējuma atliekas, kā bērnībā iesācis, savākdams, to emalju nogurdinājis. Process, kas līdzīgs klints drupināšanai. Un es viens pats to paveicu, jo neviens cits no šīs bļodiņas nav ēdis! Lepnums par sevi.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Izbraucot jūrā ar militāru kuģi, uzvilku gaišas bikses. Ne tikai kājās stāvēju, bet vējā arī sēdēju, tupēju uz ceļiem, visvisādi, tāpat arī Astrīde, Knuts un Amanda, taču pat ne mazākie traipi uz apģērba nevienam neradās. Berž tomēr kuģi apkalpe!

 

♪♪♪

 

 

Kādreiz ļoti gribas pasūkāt smalkā zeķē ietērptu sievietes kājas īkšķi. Var arī bez zeķes. Taču parasti tās kājas nav pie rokas. Bet, kad ir – ko nu tā sūkās!

 

 

 

♪♪♪

 

 

Kāda kundzīte savu suni tur spininga spolē, nupat auklu palaidusi garu garo. Tā rīkojas ar spoli gluži veikli, arī suņa pretreakcija ir tāda pati. Man kļūst skaidrs, ka tas suns nav tikko noķerts ar spiningu, tas nudien ir viņas. Turklāt suns ne uz brīdi nepaliek par zivi.

 

♪♪♪

 

 

Divi vīri stacijā runāja par Neronu. Nopriecājos – tik netipiski, izklausījās pēc padomju laika inženieriem, kuri rij grāmatas vienā rīšanā. Tomēr biju pārklausījies parastu uzvārdu – abi aprunāja kādu savu darba kolēģi.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Eipurs piezvanīja Tīronam:

– Vai tu patlaban atrodies ārpus vai iekšpus Latvijas?

– Latvija man ir sirdī, – nopietni atbildēja Tīrons.

 

♪♪♪

 

Kultūras pasākumu ir tik daudz, ka, ilgāku laiku ne uz vienu nebijis, jūties kā nesekmīgais. Tad uz kādu aizej. Tā pērnvasar aizgāju uz vienu koncertu Kongresu namā, kur uzstājās kāda tīri ciešama ladino (nejaukt ar latino) dziedātāja. Zālē nodzisa gaisma, un dziedātāja, kuras vārds jau piemirsies, sāka dziedāt. Es acumirklī aizmigu un pamodos tās pašas dziesmas beigās. Liels bija mans izbrīns, kad aizmigu arī nākamās dziesmas sākumā un pamodos atkal tās pašas dziesmas beigās. Tas atkārtojās līdz sestajai dziesmai, kad beidzot sāku uztvert visu pilnībā. Mājās ejot, sapratu, ka man ir izstrādājies reflekss sakarā ar mūziku tumsā. Kad vakaros eju gulēt, pirms nodzēšu gaismu, uzlieku kādu audiokaseti vai disku, kaut kur vidū, lai neskan ilgāk par divdesmit minūtēm, jo zinu, ka iemigšu un beigas nesagaidīšu.


♪♪♪

 

 

Es iznācu no turienes, no kurienes man bija jāiznāk, lai tur vai plīst – jūs visi arī no turienes! No mātes miesām. Tad es gāju un gāju, aizvien tālāk, līdz atpakaļceļa vairs nebija. Tuvojos vietai, kur tālāk tāpat vairs nevarēja iet – bija jāuzvelk garās bikses. Ne tur mātes vairs, ne tēva, tikai krustceles un trīs musketieri, kas mani, d’Artanjanu no Pabažiem, jau tur gaidīja – Vensku Edvarts, Jānis Sproģis un Otars Joseliani.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Vakarā kreklus negludinu, to parasti daru tad, kad jau jāvelk mugurā, tādēļ pirmā sajūta svarīgos rītos ir bailes – ja nu nav elektrības? Ieskanas radio, tātad elektrība ir, ņemu un gludinu. Velku mugurā, kaut kas nav labi izgludinājies, viena piedurkne, piemēram. Atkal velku nost, gludinu, uzvelku. Tagad priekšā nav labi. Vairs nav laika. Tad aptveru, ka šis ir krekls ar burukuģiem un nomierinos; esmu rūpīgi gludinājis buras, kurš man ko var pārmest? Dzīve iet uz augšu, jo agrāk es gludināju arī pašus kuģus, un kas var būt bezjēdzīgāks par kuģu gludināšanu? No tā sastāvēja liela daļa manas dzīves. No kuģu gludināšanas. Tikai retumis tiku līdz burām.

 

♪♪♪

 

 

Mikroautobusa šoferis mani laipni aicina sēdēt priekšā, blakus viņam. Kad cenšos piesprādzēties, viņš aktīvi iesaistās: ”Pagaidi, kamēr vēl viens iekāps! Es pats vispār nesprādzējos!” Iekāpj vēl viens, tas pat negrasās sprādzēties, es gan mēģinu atkal, bet neizdodas, vēl ļaunāk – jūtu, ka grābstos gar blakussēdētāja dibenu un ka viņš ar interesi mani aplūko. Nākas atmest šim pasākumam ar roku un iesaistīties akcijā ar nosaukumu „Velns kompānijas dēļ pakārās”. Tikai nodomāju, ka ar šiem zēniem kalnos iet nevar.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Kad skolas direktore redzēja māti un meitu ar divriteņiem piebraucam pie skolas, viņa tās pagaidīja un aizrādīja, ka nav labi tik mazam bērnam braukt uz skolu ar riteni. Mamma teica, ka viņas vienmēr braucot divatā. Direktore turpināja, ka, vienalga, braukt pa ielu ir bīstami. Mamma savukārt bilda, ka viņas pārsvarā braucot pa trotuāru. Tad direktore neizturēja un pateica īsto piesiešanās iemeslu – riteni pagalmā vienkārši varot nozagt. Viņai savā kabinetā visu laiku esot pa logu jāskatās un jāuztraucas.

 

♪♪♪

 

 

Piektdienas rītā Rīgas autoostā nopērku Kultūras Forumu. Jau eju ārā no kioska, kad avīžu pārdevēja, sparīga trīsdesmitgadniece, izmetas no aizletes un, spēcīgi mani pagrūzdama, kaut arī instinktīvi turos viņai pretī, metas pakaļ kādam puisim, kas ātriem soļiem dodas prom ar tikko manā nejaušajā aizsegā nozagtiem apmēram 100 avīzes Sovetskij Sport eksemplāriem, lai tos kaut kur savā nodabā iztirgotu. Nedzirdu, ko viņa zaglim saka, bet tas atdod nolaupīto un tiek cauri sveikā. Meitene atgriežas un noliek preci vietā. Es jautāju, vai tas notiek pirmo reizi, uz ko meitene spītīgi neatbild arī tad, kad jautājumu atkārtoju. Viņas acis ir brūnas, un augums izstaro cīņu par savu vietu zem saules. Turklāt es taču biju deviņdesmitkilogramīgs šķērslis viņas izveicīgajai rīcībai.

 

♪♪♪

 

 

Jūs droši vien esat redzējuši filmās, kā vīrieši un sievietes rītos steidzas. Sevišķi iespaidīgi sanāk tādiem tipiem kā Dastinam Hofmanam un Alam Pačīno vai Mišelai Pfeiferei. Steiga nav mana sabiedrotā, taču gadās. Pēdējo reizi tas notika 2007. gada 17. augustā. Šie datumi paliek atmiņā uz ilgu laiku. Bija piektdiena. Velkot apavus, nevarēju saskatīt kurpju šņores otru galu, aizgāja pat tik tālu, ka pieņēmu, ka šņorei šī gala vienkārši nav – tikai tad tas beidzot parādījās, it kā nekas nebūtu noticis, kā bērns, par kura pazušanu jau paziņots policijai. Pēc tam veļas knaģī, kas karājās šķērsām pāri istabai izkārtā auklā, sapinās mani mati. Kad atsvabinājos, dzirdēju, ka vilciens Jelgava–Rīga, nu vairs tikai no divpadsmit minūšu attāluma man sauc: – Ko tu tur čakarējies? Skrien, Forest!


♪♪♪

 

Kādu dienu Ievai Kolmanei bija grūti un pat gandrīz neiespējami aiziet no Rakstnieku Savienības nama, jo pie izejas stāvēja gan ekskavators, gan buldozers un raka un vandīja tobrīd nelaimīgo Kuršu ielu bez apstājas. Kad beidzot Ieva tika līdz ielas galam, arī tur nebija viegli tikt garām, jo tur sēdēja kaķītis un arī ar ķepiņu kaut ko raka, raka…

 

 

 

♪♪♪

 

 

Mazgāju karoti aukstā ūdenī, neatgriezis krānu ar silto. Uzreiz tāda sajūta kā kalnos – pie upes vulkāna pakājē.

 

♪♪♪

 

 

Vannas istabā mazgājos, pie dzīvokļa durvīm zvana. Prasu, kas tur ir. Tā ir kaimiņiene Lidija, kas pēdējā laikā cenšas runāt latviski. Viņa kaut ko nevar izteikt, un es saku: ”Ko tu mokies, runā krieviski!” Lidija saka, ka dzirdējusi mani tualetē klepojam un atnesusi man aveņu zarus. Rāda, cik īsos gabaliņos pirms uzliešanas jāsagriež. Kad Lidija aiziet, man paliek ne tikai zariņi, bet arī kauns, un pie pirmās izdevības, kas rodas pēc pusotra mēneša, es viņu uzslavēju par lielo progresu latviešu valodas apguvē.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Radio diktorei ļoti patika rudens, un kādu rītu, lasot ziņas, viņa pateica, ka ”kļavas” automašīnu skaits pie robežas atkal sāk palielināties. Kad viņa arī otro reizi pateica par „kļavas” automašīnām, nosaucot to skaitu, tad aptvēra, ka tobrīd nespēj nepārteikties, un nākamajā teikumā jau runāja par smagajiem transportlīdzekļiem, ne vairs ”kļavas” automašīnām.

 

♪♪♪

 

 

Savādi, kāpēc jaunam cilvēkam rokgrupas mūzika nav par skaļu, bet, kad mamma paceļ balsi, tad nevar izturēt nemaz. Laikam tāpēc, ka dabā ir patīkamas un nepatīkamas skaņas. Otrs skaidrojums: ne pa ģelu bļauj.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Kad esi ar kaut ko nopietni pārņemts vai aizrāvies, sarunu prasme mēdz vājināties. Tā kādu dienu kaimiņš pajautā, kā man klājas. Es tikai kaut ko atburkšķu, tipa, ka labi. Bet parasti viņam to jautāju es. Vēl pēc divām stundām man piezvana režisors Jānis Rēdlihs un saka, ka topošo kinoscenāriju būtu labi apspriest pie viņa mājās. Es pajautāju: – Kas tev tur tāds sevišķs? – Kad pievakarē viņa dzīvoklī tiekamies, saku: – Piedod! Man neienāca prātā, ka tas sevišķais ir tas, ka tu te dzīvo.

Un tas tikai tāpēc, ka es tajā rītā ņēmos ar Eudžēnio Montāles dzeju un tās Leona Brieža atdzejojumiem.

 

♪♪♪

 

 

Nudien nesaprotu, kādēļ arī itāļu dušai ir jāsalūst jau pēc pusgada. Lienu zem krāna un ūdens šļācas uz pakauša. Saziepējos un fantazēju, ka tāds varētu skriet uz upi. Nevarētu pierādīt, ka esmu kails, jo būšu ziepjains, bet varbūt neviens pat nepamanītu. Cik tad te ko skriet – gar Čakstes pieminekli un Jelgavas pili un Lielupe klāt! Četrsimt metru, ja pa gaisu, pa zemi – desmit minūtes.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Ventspils pilsētas baseinā ir iespēja ar vienu biļeti izmantot ārstniecisko masāžas baseinu, pasildīties saunā un pie viena aiziet papeldēt arī uz lielo baseinu, taču tur jāiet cauri vestibilam un garām dežurantes galdiņam. Pieķēru sevi, ka ļoti cenšos, cik vien iespējams, ievilkt vēderu, un tā turēt neelpojot, kamēr tieku cauri šim vestibilam, kur apkalpojušais personāls ar tēloti garlaikotu interesi tomēr manus vīrišķos apaļumus apskata.

 

♪♪♪

 

 

Sarunājam iedzert tēju ar Mārtiņu Tīrumu, kurš līdz ar Ievu Rupenheiti un Kasparu Vanagu ir viens no dzejoļu grāmatas „Maniskas” autoriem. Mēs runājamies, un es skatos viņam acīs, un pēkšņi manas acis nogurst tik ļoti, ka vispār vairs nemaz nevaru paskatīties viņam acīs. Rodas neveikla situācija. Par laimi, tā ir familiāra saruna, un es varu viņam to izstāstīt.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Piezvana Andra Konste un saka, ka Ventspils avīzē publicēta vēl svaigā intervija ar mani par manu alkoholismu un brīnumaino atveseļošanos. Gribu paskatīties internetā, kā izdevusies, nevaru avīzes mājas lappusē atrast. Uzrakstu „guglī” intervijas nosaukumu ”Skaidro dienu kolekcionārs”. Lielākais, ko meklējot atrodu, ir šāds teksts: „Esot ļoti skaista, tāpēc ielikta kastītē, skaidro kolekcionārs.”

 

♪♪♪

 

 

Man patīk filmas par nobīdēm laikā, pat ja tās ir diezgan vājas – par šo tēmu varu skatīties pēdējo mēslu! Kāda jauka sieviete reiz ieminējās, ka viņa arī labprāt ceļotu laikā – uz algas dienu un atpakaļ.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Viņa mēģina tevi pierunāt palikt pie ģimenes, bet tev ir jāiet vai jābrauc… uz Urugvaju vai Peru. Ja ļausies pierunāties, paliksi – tu būsi vēl nelaimīgāks, un tad arī viņa, vienalga, būs nelaimīga. Šajā ziņā vīrieša gars nav mainījies, vismaz mans ne. Arī sievietēm tā mēdz būt. Šovakar noskatījos Fasbindera filmu „Miroņu upe”. Tajā arī ir mazliet par to.

 

♪♪♪

 

 

Man ir jābrauc prom no šīs pilsētas jau šodien. Taču es vairs nevaru atrast vietu, kur pirms nedēļas biju apmeties. Pa ielām traucas mežonīgi tramvaji, kas ir daudz negantāki par tiem dzeltenajiem jaunībā ar dzelteno svītru pa vidu, kas putenī nāca kā latviešu sarkanie strēlnieki. Šie ir pavisam traki, rauj mani pa pilsētu šurp un turp, bet sit mani nost, es neatceros. Ir liela pilsēta, upe pa vidu, divi krasti, bet vai tā vairs ir Rīga? Vai vēl jāpiebilst, ka ir vētra un koki gāžas uz vadiem.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Reiz naktī braucām cauri vai garām Dženovai, Raups un Zirnis var apliecināt. Uzrauts no miega, tik vien redzēju kā lielu tiltu un kādu pilsētas ielu. Un divas sievietes, pie kurām mani izlaida no autobusa pajautāt itāliski, kur mums jābrauc. Samiegojies nesapratu, kāpēc tā viena uzreiz iet prom. Neatskārtu uzreiz, ka ielasmeitas.

 

♪♪♪

 

 

Satieku atkal Lidiju. Viņa jautā, kas manā dzīvoklī šodien tā staigājis, ka apmetums birstot. Saku, ka tikko atbraucu no Rīgas. – Ā,– viņa saprotoši novelk. Lidijas dzīvoklī arī esot tikuši iekšā, kamēr viņa nav bijusi mājās, un nobēruši virtuvē kaut kādu pulveri, pat ēde uz kājas jau uzmetusies. Tas esot saistīts ar to, ka viņai nedodot kaut kādu licenci no Amerikas. Tagad esot vajadzīga specdienestu palīdzība. Beidzot, pēc gadiem sapratis, ap ko grozās kaimiņienes invaliditāte, steidzīgi atsveicinos.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Narvesen no Narvesen atšķiras. Tā Jelgavā pie stacijas pēkšņi nevaru nopirkt avīzes ar Visa karti, vajag skaidru naudu. Nekas, nopirkšu Rīgā, bet pārdevēja man par visu vari grib iedot uz parāda. Man vienmēr licies mīlīgi, ka lauku veikaliņos cilvēki ņem uz krīta, pakļaujos un saku, ka ienesīšu vienu latu un piecdesmit piecus santīmus vakarā, mājās braucot, vai otrā dienā. Mājās tovakar atbraucu vēlu, bet otrajā dienā bija pagalam lietains un vējains. Tad nu čortojos un airējos to gabalu uz staciju, lai turētu savu vīra vārdu.

 

♪♪♪

 

 

Reiz dzīvoja kāds nīgrs vīrs, kam nebija augstskolas izglītības. Uz jautājumu, vai viņam ir augstākā izglītība, viņš vienmēr atbildēja ar sitienu pa seju, neatkarīgi no tā, kas bija vaicātājs – vīrietis, sieviete vai bērns. Līdz mūža beigām viņš tā arī nevienā augstskolā neiestājās, bet laika dzīvot viņam sanāca tieši tik daudz, ka viņš pilnīgi visiem, kas vērsās pie viņa ar šādu jautājumu, pa galvu sadot paspēja.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Reizēm šķiet, ka ir arī vidējais S. Kad apsveikumos rakstu: ”Rakstnieku Savienības vārdā…”, tad arī rakstu to vidēji lielo, kurš, kā jau noprotat, ir lielāks par mazo un mazāks par lielo. Jo – savienību gan ir daudz, bet, no otras puses, ar mazo tik labi neizskatās. Pie vidējā S var tikt, rakstot ar pildspalvu kā vecajos laikos.

 

♪♪♪

 

 

Kad braucu uz Maskavu pie paziņām, paskatos internetā, kāds Maskavā būs laiks. Tā uzzinu, ka pasaulē ir vismaz trīspadsmit dažāda lieluma Maskavas ar visai atšķirīgām laika ziņām.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Atceļā no Raiņa trimdas vietas Slobodskā Roalds Dobrovenskis grib pierakstīt manu mobilā tālruņa numuru. Sanāk diezgan liela minstināšanās, jo es Roaldam saku: – Nu, raksti!

Uz ko viņš atbild: – Nu, sauc!

Un es atkal: – Nu, raksti!

Roalds atkal: – Nu, sauc!

Tā labu brīdi.

 

♪♪♪

 

 

Kad sēžam uz skatuves Slobodskas pilsētas ģimnāzijā, pie manis pienāk vietējā organizatore un čukst ausī: – Aivar Janovič, vai jūs varētu nospēlēt Slinkumu? Tā puikas vietā, viņš nav atnācis! Un Roalds Grigorjevičs atsakās!

Protams, es nospēlēju Slinkumu no Raiņa dzejoļa. Skolas laikā teātri spēlēt kautrējos, un vajadzēja paiet četrdesmit gadiem, lai es kaut kur Vjatkas guberņā pēkšņi sāktu spēlēt teātri. Bet Roalds atteicās tādēļ, ka rītā pirms ceļojuma Rīgā vannas istabā bija salauzis ribu.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Kad ar sīciņo, bet varen ticīgo Slobodskas Raiņa muzeja vadītāju esmu izrunājies krustu šķērsu par ticības jautājumiem, viņa man piekodina: – Ja nu kādreiz vēl sanāk precēties, Aivar Janovič, tad gan noteikti ar pareizticīgo!

 

♪♪♪

 

 

Ir pēcpusdiena. Izejot abiem ar Pēteru Brūveri no kafejnīcas Dubultos, mums piesienas kāda par mums jaunāka sieviete, bet ne pirmā svaiguma, un apgalvo, ka redzējusi mani vakar televīzijā. Taisnība, un atpazīt mani varēja pēc cepurītes. Tā kā tālrādē biju runājis par atveseļošanos no alkoholisma, tad viņa Brūverim, pie viena paprasījusi piecdesmit santīmus, apjautājas, vai viņš arī ir dakteris. Es saku, ka arī es neesmu dakteris, un muldu, ka Latvijā vēl diviem ir tādas cepurītes, kaut gan man par to nav ne jausmas. Vīlusies viņa saka: – Vai tad jūs tas neesat?

Man pēkšņi sametas sevis žēl, un es atmetu ar roku: – Esmu jau, esmu.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Abi kastaņi izkrita no jakas kabatas, kad vilku to mugurā un ar troksni aizripoja pa vagona grīdu. Es pametu skatu tajā virzienā, un redzēju, ka divus solus tālāk jauns vīrietis manī noskatās ar apbrīnu – it kā es ar kastaņiem būtu uzmetis divus sešniekus. Izlikos par burvi un kāpu tik no vilciena ārā.

 

♪♪♪

 

 

Tramvaja galapunktā pie stacijas ieraugu sievieti ar ļoti skaistām kājām, pārējais arī, kā nākas. Cerēju, ka viņa kāps pirmajā vagonā, jo man bija jāpērk biļete pie vadītāja. Nekā, iekāpa otrajā. Ar smeldzi aiznesu savu iekāri uz pirmo vagonu un, nopircis biļeti, grasījos nākamajā pieturā pārkāpt tajā vagonā, kur nu piemita daiļā. Drošības labad pajautāju, vai šī biļete otrajā vagonā derēs. Vadītājs man par lielu nožēlu atbildēja, ka nē, jo uz katras biļetes starp citiem cipariem kompostrējot parādās vagona numurs. Kauns atzīties, paliku turpat. Pēc tam bija baigā skrobe.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Dita Rietuma TV programmas anotācijā bija paslavējusi kādu, ja nemaldos, brazīliešu filmu, kas man likās tikpat iespaidīga kā jaunībā skatītie „Smiltāju ģenerāļi”, ja ne vēl briesmīgāka. Beigas bija tādas – visi lielākie pusaudži jau bija apšauti un bandā, kas veidojās no jauna, bija tikai 8-9 gadus veci bērni. Viens no viņiem, acīmredzami barvedis, jautāja, vai ir kāds, kas māk rakstīt (filma ir par mūsdienām). Viens puišelis teica, ka viņš mākot. – Nu, tad uztaisi ”melno sarakstu”! – pavēlēja galvenais.

 

♪♪♪

 

 

Jelgavā padomju laika universālveikala (tā nosaukums mainījies no Draudzība uz Laimdota, tagad uz Kanclera nams) sētā atrodas vēl viens, saimniecības preču veikals. Otrajā stāvā var nopirkt, piemēram, vīriešu zeķes, bet norēķinoties klientu apkalpošanas operatore katru zeķu pāri ar pildspalvu dokumentē rūtiņu burtnīcā. Citā sekcijā nopērc skūšanās piederumus, tur iztiek bez burtnīcas. Taču, ja gribi maksāt ar karti, tad ir jāiet uz pirmo stāvu, kur ir mazgāšanas līdzekļi un tualetes papīrs, un pārdevēja tevi pavada un paziņo par tevi lejas pārdevējai. Esmu aizkustināts par to zeķu iegrāmatošanu. Tas cilvēks vismaz, kamēr šeit strādās, varbūt pat līdz mūža beigām, pratīs rakstīt ar pildspalvu vairāk nekā tikai savu uzvārdu, parakstoties dokumentos.

 

♪♪♪

 

 

Guļu nūdistu pludmalē aiz Vecāķiem, un jau labu laiku man gribas ieiet ūdenī, taču allaž kāds traucē – kaili vai apģērbušies iet gar jūru. Lūk, tagad gar krastu tuvojas māte ar bērnu ratiņiem. Ja es tagad kails tuvošos ūdens malai, mūsu ceļi krustosies, un apkārtējie var nodomāt, ka esmu pedofils. Pirmīt arī nevarēju, jo krastā lidinājās kaija – arī zoofila reputācija mani nevilina. Ja gar krastu ies vīrietis vai sieviete, kaili vai apģērbušies, mani noturēs par ekshibicionistu. Nav viegli.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Katrai sievietei vajadzētu dēlu, kaut vai tādēļ, lai šis mazais vīrietis kādreiz pienestu viņai gultā kafiju, par ko viņa sapņojusi visu mūžu. Kādēļ gan es ne reizi nesagādāju šo mazo prieku savai mātei?

 

♪♪♪

 

 

Kad šo gadsimtu daudzina kā kaut ko pilnīgi savādāku nekā iepriekšējais, man reizēm ir bailīgi, jo vismaz pagaidām es lielāko dzīves daļu esmu dzīvojis 20. gadsimtā. Tātad tur it kā pierastāks. Kaut kā dīvaini arī tas, ka visi dzīvie, kam ir vismaz astoņi gadi, 21. gadsimtā ir nodzīvojuši vienādu laiku.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Māris Bērziņš alias Gūtenmorgens tikko bija uzņemts Rakstnieku savienībā. Pēc biedra kartes viņš devās kājām. Ceļā no Atgāzenes stacijas līdz Kuršu ielai viņš pavadīja tikai stundu un divdesmit minūtes, kas ir uzskatāms par fenomenālu rezultātu. Viņš jutās samērā noguris, bet, kad paskatījās uz savām kurpēm, kuras negaidīti, Rakstnieku savienības durvis verot, iemirdzējās kā svaigi spodrinātas, arī viņa sejā atplauka smaids.

 

♪♪♪

 

 

Īsti nezinu, kas vainas incestam, ja dzimumakts, gluži kā homoseksuālismā, netiek veikts bērnu radīšanas dēļ. Daudzi vairījušies no incesta, jo radinieku savienošanās dēļ bieži piedzima fiziski vai garīgi neveseli bērni. Bet ja izsargājas? Un kas vainas zoofilijai? Šeit vienīgais arguments ir, ka dzīvnieks nevar par sevi pastāvēt, izsakot savas sajūtas vārdos, taču var iespert otram mīlētājam pa pautiem, var iespert vēl brašāk nekā sieviete, ja vairs nepatīk. Izmīlēts suns var nokost vairs nemīlamu sievieti. Galu galā, ja cilvēks ir patiesi iemīlējies dzīvniekā, tad arī viņš šajā mīlestībā ir neaizsargāts un bezpalīdzīgs.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Ābele nav koks. Ābele ir augļu koks. Augļu koks nav koks. Lai gan sen tas bija, kad universitātē pie pasniedzējas Samuilovas mācījos loģiku, kaut kas te nav pareizi. To, ka ābeles nav koki, uzzināju nesen, kad vietā, kur paredzēts uzbūvēt jaunu ASV vēstniecības ēku, tika nocirstas ābeles ar visiem āboliem. Bēda esot par to, ka ābele esot latviešu tautai tāds kā simbols, un ar katru ābolu šis simboliskums vēl vairāk pieaugot. Tātad izcirsti simbolīšu krūmi.

 

♪♪♪

 

 

Kad mazajai meitenei jaunā skolas soma ir rokā, izrādās, ka tā ir daudz skaistāka, daudz labāka, nekā izskatījās veikalā. Citreiz ir otrādi – veikalā izskatās labāk, bet, kad nopērc, iznāk vilšanās, bet tad pierod un viss. Varbūt šoreiz tā ir tādēļ, ka uz somas rēgojas raganiņa no rakstnieka Otfrīda Preislera grāmatas.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Bērns izliekas, ka nedzird. Bet, kad viņam par zobu tīrīšanu, kāju nomazgāšanu vai istabas sakārtošanu, pat nemainot runas intonāciju, piesola vienu latu, uzreiz atskan ieinteresēta zilbe: – Ja?

 

♪♪♪

 

 

Ja cilvēks necieš badu, tad pārtika ir viens no viņa ļaunākajiem un neatlaidīgākajiem ienaidniekiem. Kad distancējos no sabiedrības, produkti nāk virsū un saka: – Laid mūs cauri! – Sīvākajos cīniņos jūtos kā Terehovas robežpunkts.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Tovasar uz Zaļo dziedāšanas svētkiem Lizumā neaizbraucu. Toties Amanda Aizpuriete un Andris Bergmanis gan aizbrauca. Pie Langstiņiem kādu brīdi neveiksmīgi stopējuši, iegāja krūmiņos, pa ceļam runādami, ka tā nekur netiks, gandrīz vai jātaisās uz gulēšanu zem klajas debess. Liels bija izbrīns, kad, nākot ārā no krūmiem viņi redzēja stāvam pat divas vieglās automašīnas, kuru pasažieri savā starpā strīdas par tiesībām vest abus rakstniekus, kurus bija atpazinuši krūmos ieejam. Ceļabiedri, izrādās, devās uz kādu jogas piekritēju nometni Amandai un Andrim vēlamajā virzienā, vēl aiz Lizuma. Tad nu abi mūsu draugi ceļā ieguva nopietnas zināšanas – gan, kā čakras atvērt, gan, kā ar trešo aci pablenzt.

 

♪♪♪

 

 

Kamēr jauniešu literārās nometnes Aicinājums dalībnieki Daiņa Grīnvalda vasarnīcā vēl saldi gulēja, nolēmu aiziet līdz Saulkrastu pludmalei. Patīkamajā agrā rīta dzestrumā saule pāri priežu galotnēm vēl tikai tuvojās pludmales smiltīm, kad izdzirdu lielu riešanu, un drīz vien manā redzeslokā parādījās milzīgs, man nezināmas sugas suns un saimnieks, kas rāva suni prom: – Nāc, ejam! Tu atkal man te sāksi sūdus taisīt, ja?

Pēkšņi man uznāca dusmas uz Egīlu Venteru, kurš savā jaunākajā romānā Radio Luxemburg apraksta, kā tāds pats milzīgs suns Saulkrastu pludmalē nokož un saplosa gabalos sievieti. Pirms šī romāna te ar tādiem suņiem neviens apkārt nestaigāja. Rakstnieks ņem un sačakarē pasauli.

 

♪♪♪

 

 

Pie luksofora atpazīstu kādas partijas vietējās organizācijas līderi. Solīdais stils, taču – kļūda, kļūda!!! Nav bikšu siksnas. Džinsos var nevērt, bet tādās biksēs… Tā reiz uz laiku pārstāju cienīt Hariju Spanovski, jo kādas Ibsena lugas izrādē viņš šīs detaļas dēļ manās acīs pazaudēja pusi no tēla. Citiem taču bija tā siksna, tā ka ar kultūrvēsturisko viss kārtībā. Varbūt aizmirsa uzlikt, nepaspēja. Izrādās, man arī ir pa aizspriedumam!

 

 

 

♪♪♪

 

 

Man šajā saulē vajadzēja nolauzt ceturtdaļu no gadsimta, lai saprastu, kas ir nostalģija. Sākumā es to vēlējos rakstīt ar mīksto ļ. Laikam jutu, ka parastais l ir cietsirdīgs, pat vārdā laime. Tolaik bija arī vidējais, pielāgojamais l kā vārdā litrs. Kad pie tā pieradu, tad jau lietoju atkarībā no apstākļiem – ja ar krieviem kopā trāpījos, šļupstēju ar mīksto: ļitr. Tad arī apjautu, ka rakstīt vārdu nostalģija ar mīksto ļ ir kā nest sveci ar liesmu uz leju. Sāk pilēt.

 

♪♪♪

 

 

Kad es vienreiz beigšu dzīvot un sākšu rakstīt? Reizēm šķiet, ka to vienlaicīgi darīt nav iespējams. Taisnības labad jāpasaka, ka esmu tomēr pavirzījies uz priekšu un atrodos starpposmā – ne dzīves, ne rakstīšanas.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Šoreiz pārfrāzēšu sev pieņemamā veidā Imanta Kalniņa dziesmas teksta rindu. Dzersim sārto ironiju šovakar… Nekādas pasaules lāpīšanas vairs, ja no tās nenāk kāds ievērojams morāls vai materiāls labums. Un nekādas lāpīšanās! Tikai lietas, kas pašam jādara šā vai tā. New, brave and stupid world. Jaunā, drošā un stulbā pasaule.

 

♪♪♪

 

 

Uz darbu? Ja? Tu arī. It kā? Es arī it kā. Vasara taču. Bet gadās, ka arī vasarā jāsarauj līdz asarām.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Pie Jaunolaines atjēdzos, ka šodien taču vajadzēja kaut ko rakstīt – stāstu, dzejoli, eseju… Tā vietā es talantīgi darīju ko citu un pat saucu talkā intelektu. Vispirms es talantīgi veļas mazgātavā nodevu veļu. Tad smalki nopirku lupatiņu, ar ko tīrīt datoru. Tad ģeniālā iepirkšanās tirgū – neviens lieks vārds un produkts rokā. Vēlāk dūšīgi nopeldējos, ar atskaņām, neteikšu, kādām. Visefektīgāk gan es izrīkojos ar meiteni no Zemitāniem – es viņā iegāju no sāniem. Tā izmanīgi pietuvojos dzejai, ko uzrakstīšu rīt.

 

♪♪♪

 

 

Mans draugs psihoterapeits bieži lika mašīnā dažāda izmēra sporta piederumus, tādēļ viņš īpaši nebēdājās, kad salūza otra priekšējā sēdekļa stiprinājums, un tie, kas iekāpa pie viņa mašīnā, dabūja zvilnēt un runāt pusguļus. Pats viņš centās nerunāt neko un tikai klausījās. Tieši tad viņš sāka apsvērt domu, ka varētu izskoloties arī par psihoanalītiķi, jo vainīgais sēdeklis arvien izskatījās pēc kušetes.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Staigājot pa Alūksni, man ienāk prātā, ka valodā tikpat labi daudz kas varētu būt arī citādāk. Piemēram, ”dzīvoklis” varēja būt, teiksim, ”dzīvpunkts”, bet ”vīrietis” un ”sieviete” attiecīgi ”vīroklis” un ”sievokle”.

 

♪♪♪

 

 

Ir dienas, kad tu izdari kādu jaunu atklājumu, reizēm pat vairākus vienu pēc otra. Tā kādu rītu pieceļos un sajūtu ko dīvainu sev uz muguras virs dibena. Paiet labs brīdis, kamēr pakāpeniski atklāju, ka man ar gulēt ejot līdzpaņemto šokolādi nosmērējusies gan mugura, gan krekls, gan palags.

 

 

 

♪♪♪

 

 

LTV1 diktore ziņo, ka kāda bagāta vīra ārzemju kontiem prokuratūra nolēmusi ķerties klāt pa īstam. Ievēroju, ka, to stāstot, viņa pēkšņi pieklusina balsi, it kā pačukstētu kādu noslēpumu savai draudzenei. Pēc brīža viņa atgūstas un turpina, it kā nekas nebūtu noticis.

 

♪♪♪

 

 

 Tas, ka ir ievērojami izdevies ierobežot smēķēšanu publiskās vietās, man ir viens no lielākajiem pēdējā laika pārsteigumiem. Tiesa, ir dažas īpatnības. Piemēram, daži ir pret smēķēšanu uz skatuves. Saprātīgi ir par attiecīgo izrādi rakstīt uz afišas „Izrādē smēķē”, tad skatītāji nesmēķētāji var pirkt biļetes tālāk no skatuves. Var iet vēl tālāk. Iespējams, ka kāds tiktu pasargāts, ja piemēram, Bereļa romāna pasītē blakus pateicībai Kultūrkapitāla fondam būtu rakstīts: „Autors, romānu rakstot, smēķējis.”

 

 

 

 ♪♪♪

 

 

Homoseksuāļu tiesības mazpamazām tiek izcīnītas, heteroseksuāļu tiesības arī vēl turas, bet ko lai dara neglābjamseksuāļi? Arī būtu pēdējais laiks sasparoties. Lielisks Māra Čaklā dots apzīmējums dzejolī „Aprīlis”. Arī man tas der.

 

♪♪♪

 

 

Ilgstoši esmu apzinājies to, ka esmu par vāju, lai ievilktu sievieti savā dzīvē ar visām rakstnieka sievas ķibelēm. Diez ko negribu tādu pakļāvīgu sievu. Bet citādai man pietrūktu enerģijas lielam laikam. Ak, Hans Kristian Andersen, kā tu bez seksa iztiki?

 

 

 

♪♪♪

 

 

Huma Horvātijā ir mazākā pilsētiņa pasaulē. Tajā ir divas ielas un laukums, viens krodziņš. Televīzijas žurnālists Humas mēru intonatīvi ģenitīvā nosauc par mēri, laikam tāpēc, ka te ir tikai 21 iedzīvotājs. Tiesa, Humā nesen bijuši prieki, jo pēc 23 gadu pārtraukuma šeit kādā ģimenē atkal ir piedzimis bērns.

 

♪♪♪

 

 

7. septembrī pēkšņi atkal bija ļoti silts. Aizsteidzos uz Lielupi izpeldēties. Silts tādēļ, ka septītais. Septītais uzrunāja septembri: „Septembri, tu sācies ar sept, tātad patiesībā tu esi nevis devītais mēnesis, bet septītais. Esi, kas esi, atceries savu identitāti!” Un septembris paklausīja. Tiesa, tikai uz vienu dienu, septītnieka ietekmē. Astotajā septembrī viss gāja kā allaž.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Kādreiz brīnījos, kā Vladimirs Visockis, būdams tik vīrišķīgs, varēja melot sievietēm par saviem gadiem. Tagad man viss ir skaidrs. Kad nāk pāri četrdesmit, dokumenti sāk melot un nav vērts pie tiem pieturēties, ja to neprasa grāmatvedības. Citādi patiešām var novecot. Ja esi godīgs, saki tādu vecumu, kādu todien gribi! Un sakars ar sievietēm te pavisam mazs.

 

♪♪♪

 

 

Ziemā kopā ar Gundegu Repši piedalījāmies pasākumā zvērudārzā – valdību neveidojām, akcijas tēma bija saistīta ar globālo sasilšanu. Mūsu uzdevums bija uzturēties žirafu mājā un aicināt skolas vecuma apmeklētājus radīt dzejoļu un stāstu uzmetumus un pēc tam tos parādīt mums. Kāda skolotāja, lai gan viņas klase jau bija gabalā, nevarēja vien nomierināties no tā, ka redz dzīvu Gundegu Repši, un laiku pa laikam atgriezās un zagšus fotografēja Gundegu vēl un vēl. Tikmēr kāds zēns, arī laikam padzirdējis, ka tanti sauc Repše, uzmeta stāstiņu par Eināru Repši kā par „papolāru” cilvēku. Man šis patskaņu lietojums iepatikās –”papolārs” nevis ar nozīmi ”populārs”, bet „diezgan polārs”. Zēns stāstā iztēlojas, ka viņš ciemojas Eināra Repšes ģimenē, kura ir jauka, mīļa un bagāta. Pēc tam viņš ciemojas atkal citā, sabiedrībā plaši pazīstama, pārtikuša cilvēka ģimenē. Zēns bija no bērnunama.

 

♪♪♪

 

 

Reizēm es nopērku burkānus, jo esmu dzirdējis, ka tie ir veselīgi. Paretam tos arī iegraužu – ne ar priekšējiem, ne ar malējiem zobiem, bet ar vidējiem, nu, ar tiem, vampīrilknīšiem, pirms tam sagriežot burkānu garās šķēlītēs, ne ripiņās. Taču gandrīz vienmēr es atklāju, ka pirms pāris mēnešiem pirktie burkāni ir sapuvuši, jo par tiem ir aizmirsts. Pa vidu es tos kaut kur savā dzīvoklī – uz grīdas, plauktā vai ledusskapī – šad un tad redzu, bet man smadzenēs nepienāk signāls, ka tie nupat būtu ēdami.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu! Loģiski. Kādēļ gan lai viņš to deguntiņu slaucītu vēlu? Tikpat labi varētu pateikt: ”Kurš putniņš agri ceļas, tas patiešām agri ceļas.” Tomēr gadās arī savādāk, it kā neloģiski. Vari visu dienu nostaigāt, bet acis tikai pret vakaru atveras. Ja tu esi pavisam maziņš kaķītis, piemēram.

 

♪♪♪

 

Edvīnam Raupam top dzejas krājums ar nosaukumu „Putn”. Vai tiešām to izdos izdevniecība „Neputns”? Interesants vārds izdevniecībai. Ja skatās pēc analoģijas ar vārdu „nezvērs”, sanāk, ka draudīgs putns vai arī cilvēks, kas ļoti putnīgs.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Šodien tetovējumi ir plaši izplatīti. Bet miesu bojāt negribas. Drīzāk domāju, ko var uzpūst uz T-krekla. Arhetipi, simboli? Varbūt uzrakstu, nevis zīmējumu? Pēc ilgām pārdomām nonāku pie secinājuma, ka vienīgais uzraksts, kas ir to vērts, ir mans dzimšanas laiks. Tātad, Piecpadsmit pāri astoņiem. Tā arī izdarīju. Tieši ar šādiem, slīpiem, it kā rakstītiem burtiem Reizēm vēl kur noder. Baltijas kausā Latvija iesit igauņiem vārtus piecpadsmit pāri astoņiem, un es parauju uz augšu svīteri, rādu visiem – gaišreģis kas gaišreģis! Lidmašīna nolaižas Helsinkos piecpadsmit pāri astoņiem, es atkal parauju uz augšu svīteri un uzsaucu stjuartei: – Elita! Re!

Elitai patīk. Arī Agnesei Krivadei, ar ko tobrīd kopā ceļojam. Viņa to uztver kā kaut ko sirreālu. Labi arī, ka uzraksts ir latviski.

 

♪♪♪

 

 

Mani neviens nevar apmuļķot, pat sieviete ne! Ko es ar to gribu teikt? Tikai to, ka esmu redzējis Hičkoka filmu Psiho. Teiciens tāds, hrestomātisks. Katrai kompānijai ir savi joki, ko citas ne visai labi saprot. Tā jaunībā reiz aizgāju draugam līdzi uz vieglatlētikas treniņu. Viņa treniņu biedri man vairākas reizes jautāja, cik pulkstenis, bet kad atbildēju, uzjautrinājās. Izrādījās, ka uz šo jautājumu, šajā pulciņā nav jāatbild, jo jautājums ir vienkārši retorisks kā lieta sevī.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Sena draudzene man izkārtoja naktsmājas sieviešu klosterī, jo no viesnīcas bija jāizvācas, bet uz Latviju braukt tik ātri negribējās. Vēl nezināju, kas un kā notiks, kad jau gājām augšā pa šaurām stāvām kāpnēm. Pretī no augšas kāpa mūķene, un, kad tā bija blakus, es pamanīju neaprakstāmu sazvērnieces smaida ēnu kā putna spārnu tās bālajā sejā. Tas varēja nozīmēt, piemēram: „Viss jau ir noticis, pat ja nenotiks. Tas ir jūsu galvās. Grēkojiet šovakar arī par mani!”

Neteikšu, kurā zemē tas bija.

 

♪♪♪

 

 

Jābūt drosmei, lai fotografētu cilvēkus bez atļaujas, kad viņi to redz, un arī neērti kaut kā, īpaši fotogrāfam diletantam. Tā vīrietis žokejcepurē Budapeštā pie pils paiet man garām nenobildēts. Vai vīrietis Korčulas salā, Marko Polo dzimtenē, ar milzīgu arbūzu uz pleca – vienkārši nepaspēju, jo ziepju traukā izbeidzās filmiņa. Nekas, pasaukšu viņus atpakaļ dzejā.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Šaurā Dubrovniku ieliņā vēlos nopirkt fotofilmiņas savam ziepju traukam. Blakus, pie cita veikaliņa, sēž jauna skaistule gaisīgā oranžā kleitā. Tā pieceļas, panākas līdzi un saka, ka saimnieks esot uz brīdi aizgājis. Pārdevēju sagaidījis, uz ielas pievēršos meitenei un lūdzu, vai varu viņu nofotografēt. Viņa samulst, apklust pavisam, tad pēkšņi neiedomājami laiski un vienlaikus graciozi pieceļas un izstiepj uz sāniem rokas, tā vienā ņēmienā sasniedzot ieliņas abas pretējās sienas. Es vai sabīstos no šī viļņa un iesaucos: „Nē, sēdiet, sēdiet!” Viņa vīlusies apsēžas un uzreiz ir tāda kā vienkāršāka, brīnums ir zudis. Nobildēju sēdus un visu dienu ciešu.

 

♪♪♪

 

 

Futbola komentētāji atšķiras. Tādēļ labi, ja vienu un to pašu spēli rāda vienlaikus divos TV kanālos. Kad pēc ārzemju komentētāja pārslēdzu uz LTV7, reizēm ir klusums, šķiet, ka komentētājs kaut kur aizgājis. Taču nē, tā vienkārši ir Anatolija Kreipāna pauze starp vārdiem, procesā izkopts profesionāls veids, kā neiebraukt auzās, kas varētu notikt, ja runātu ātrā tempā, jo komentē Anatolijs daudz un visu, kas kustas. Dzirdēju, kā spāņu komentētājs vietējā čempionātā, komandām gūstot vārtus, sākumā palaiž tādu kā ātru kakla skalošanu: – Golgolgolgolgolgolgolgolgolgol…! – Un tikai tad iekliedzas pa īstam: – G–O–O–O–O–O–O–A–L! – Bet Anatolijs tikai skarbi nosaka: – 2:1, – vai arī: – …panāk neizšķirtu, – vai: – …izvirza vadībā, – vienu vai otru komandu. Gadās, ka arī Anatolijs iekliedzas. Kā toreiz, 2003. gada rudenī Stambulā, – veselas divas reizes.

 

♪♪♪

 

 

Mazajai meitenei, trešās klases skolniecei, māte nepalīdzēja gatavot skolā uzdotos praktiskos darbus, kaut arī skolotāja reizēm par to turēja mammu aizdomās – tik ”pieauguši” šie darbi bija. Tomēr reiz māmiņa nenocietās. Meitai vajadzēja uzzīmēt mātes portretu. Kad portrets bija pabeigts un meitene parādīja portretu mātei, tā nodomāja: ”Es taču esmu skaistāka,” – un ķērās pie darba, dzēsa un laboja, kamēr bija pa prātam gan mātei, gan meitai. Skolotāja neko nenojauta, bet klasesbiedrenes teica, ka tā nepavisam neesot līdzīga meitenes mātei. Zināms, ka nebija līdzīga – ar auskariem, kurus mamma nevalkāja, un spāņu kostīmā, kāds viņai nekad nav bijis.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Pievēršos četriem krekliem. Skaits ir sakritība, ar sirdsapziņu arī nekāda sakara, jo divi no tiem ir melni, turklāt T–krekli. Vienu ar indiāņu rakstu uz muguras man deviņdesmito gadu sākumā no Vašingtonas atveda Aivars Ozoliņš. Otru, ar un jaņ, ar lielu prieku 1997. gadā nopirku Hamarā, Norvēģijā. Abi pārējie ir džinsu auduma, viens tumši, otrs gaiši zils, arī pieklājīga vecuma. Kādēļ tad neizmetu? Tādēļ, ka uzvelkot tie joprojām darbojas, što ļi, piepilda un atraisa manī enerģiju? Citus izmetu, jo jūtu pa gabalu – ja uzvilkšu, krekls nošalks: – Piedod, bet starp mums viss ir beidzies.

 

♪♪♪

 

 

Konstatēju, ka ieraugot, arī izdzirdot vārdu „slepkava”, allaž esmu domājis, ka tas ir vīrietis, lai gan vārds ir sieviešu dzimtē. Par to pārliecinājos, lasot kādu jaunā autora Viestura Šinta stāstu. Tajā slepkava ienāk un apsēžas pie bāra letes blakus galvenajam tēlam. Nākamajā teikumā galvenais izmaksā dāmai dzērienu. Tobrīd nodomāju, ka viņi ir trīs, bet dāma taču bija tā slepkava!

 

 

 

♪♪♪

 

 

Anna Rancāne raksta, ka „ārēji neizskatīgas silikātķieģeļu hruščovkas piektā stāva kāpņu laukumiņš uzvēdī mājīgumu”. Tāds mājīgums! Tāds mājīgums, vēlreiz uzsveru, ka, krieviski izsakoties (bet hruščovkas gadījumā citādi nevar) „maz neliksies”! Varbūt tādēļ, ka tur pieci stāvi? Manā hruščovkā tikai četri. Droši vien mājīgums iespējams tikai piektajā stāvā, līdz kuram nav spēka tikt tiem, kam māju nav.

 

♪♪♪

 

 

Labi gan, ka zinu, ka sarunvalodā lieto citādas formas nekā literārajā.

– Divi santīmiņi nebija? – jautā avīžu pārdevēja.

– Bija, – nostalģiski atbildu. – Viss jau ir bijis.

– Nu, dodiet!

– Nē, tagad nav.

Nu, gluži kā ārzemnieks es te iznesos.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Viņa, kā parasti, aiziet no darba pusstundu agrāk, lai paspētu uz vilcienu. No vilciena viņa paspēj uz autobusu, lai gan piecpadsmit minūtēs var aiziet kājām. Viņa izkāpj otrajā pieturā un tā kā skrien, tā kā tipina, īsti nevar saprast. Lai paspētu uz seriālu. Ne jau viss tajā seriālā viņai patīk. Sievieti, kaitina, piemēram, tas, ka revolucionāri nemāk pisties. Bet to var pieciest.

 

♪♪♪

 

 

Ejam trijatā pa Maskavu – Sandra Vensko, es un Ļeņins. Vladimiram tolaik ir ap četrdesmit, mēs ar Sandru – nenosakāmā vecumā. Ļeņins iet pāris soļus pa priekšu, viņš svārkos, bikses arī kaut kādas ir, galvā neiztrūkstošā naģene. Tuvojamies Sarkanajam laukumam, kad Ļeņins neatskatoties deklarē, ka viņš Sandru savākšot. Un tas viņam izdošoties, tieši pateicoties viņa izcelsmei. Nesaprotu, kāpēc tā. Sandra arī dzird, bet neko nesaka. Pabrīnos un konstatēju, ka esmu aizmirsis viņa pamattautību. Varbūt kalmiks? Neatminos.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Rīgā Dzērbenes ielā panāku kādu vīrieti vidējos gados, melnā uzvalkā, ar ieveidotiem matiem, kas sarunājas ar nedaudz vecāku druknu sievieti. – Man ir astoņsimt klientu pašlaik, – viņš klāsta. – Oho! – iesaucas iespējamā astoņsimt pirmā. – Astoņdesmit, – it kā pie sevis, garāmejot izmetu un strauji pielieku soli. Nekādas reakcijas. Tad pagriežos atpakaļ un uzsaucu: – Astoņi! – Un iebēgu Kuršu ielas Rakstnieku mājā, kur uz vārtiem ir uzraksts ” Nikns suns”.

 

♪♪♪

 

 

Braucu ar tramvaju, tad izkāpju, pasēžu uz soliņa, parunājos ar paziņām un dodos tālāk. Pēc pusstundas konstatēju, ka esmu aizmirsis zemē pie soliņa linu auduma maisiņu un ka arī garās bikses tur esmu novilcis un atstājis uz sola atzveltnes ar visu maku. Izmisīgi dodos atpakaļ, bet pa ceļam satieku paziņu, kurš grib ar mani saspēlēt badmintonu, kamēr pagalmā iznāks viņa meitene. Tūlīt jau nākšot. Sākam spēlēt badmintonu. Pāris reizes uzsitu, tad iekarstu un aizmirstu, kur man jāiet. Kad parādās meitene, atjēdzos, nometu raketi un skrienu, cik spēka. Bikses uz soliņa ir! Maks ir! Nauda ir! Kredītkartes ir! Paziņas ar’ vēl turpat tērzē. Es laimīgs uzdāvinu šiem pa divlatu monētai, kas man makā. Tad konstatēju, ka maisiņš gan jau prom. Kāds pienācis un savācis, šie nav sapratuši, ka mans. Nu neko. Bet tur iekšā bija Tomasa Manna „Doktors Fausts”. Ne mans, bibliotēkas.

 

♪♪♪

 

 

Pēdējos pāris mēnešus reizēm vilcienā risinu krustvārdu mīklas, tās ir kā mikstūra pret nogurumu. Taču es tajās vairs nemeklēju to, ko kādreiz, to, ko vēl atceros, bet gan to, kā vienu vārdu izteikt ar citu. Citreiz baigi nogurstu ar visu minēšanu. Tā gadījās, ka lecektī Horizontāli 31, kas prasīja ierakstīt Pirmo sievieti, godīgi ierakstīju: Vija.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Ir dzirdēts, ka uz Literārās akadēmijas darbnīcām un Iesācēju autoru semināru aicina tikai jaunus cilvēkus. Tā nav taisnība. Vienā no pēdējiem semināriem atlasi izturēja proziste, kurai ir pāri astoņdesmit. Arvis Kolmanis, recenzents, nezinādams viņas vecumu, sāka stāstīt, kā viņai vajadzētu rakstīt nākotnē. Pēc brīža viņš uzzināja gan to, cik autorei gadu, gan to, ka viņa veselības stāvokļa un attāluma dēļ nav spējusi ierasties uz semināru. Toties atsūtījusi savā vietā divas večiņas, laikam kaimiņienes, lai tās paklausās, ko saka par viņas darbiem. Ja kā šajā minimā trūkst, tad vienīgi abu dāmu vecuma, jo par večiņām tās nosauktas vienīgi stila dēļ.

 

♪♪♪

 

 

Jelgavā, izejot no maizes veikala, gandrīz saduros ar spurainu iedegušu vīru manā vecumā. – Lūdzu, – gribu palaist viņu pa priekšu, jo tā arī pienākas pēc mirkļa nosacījuma. – Ejiet, ejiet, – viņš jau ir paspējis nopētīt, ka man padusē ir augstākā labuma baltmaize, jau sagriezta, un situāciju patlaban uztver šķiriski. „Ak, nelga,” nodomāju un maigi uzstāju: – Lūdzu! Lūdzu! – Tas viņu atbruņo, acīs lēkā atzinīga dzirksts, un viņš iziet pirmais.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Reiz daiļa sieviete man vēlējās parādīt, kādas jaukas drēbītes viņa sev nopirkusi, bet es gulēju gultā un skatījos basketbolu. Viņa nostājās tieši starp mani un televizoru. Tā kā spēle bija svarīga, piecēlos un piegāju pie paša ekrāna. Bet viņa taču pamanījās iespraukties starp mani un ekrānu, bāza man pie deguna savus ieguvumus un triumfējoši kliedza: – Re! Re!

 

♪♪♪

 

 

Arvis Kolmanis sēž Rakstnieku savienībā uz galda, bet žurnāla Karogs korektore Rota stāv saliekusies, atspiedusies ar elkoņiem pret galdu. Es sēžu uz grīdas. Runājamies. Man sagribas kaut ko iekost. Es novelku vienu kurpi un sāku to grauzt. Tā ir mīksta, viegli laužama un sagremojama. Garšīga. Melna, ādas. Nez kāpēc nodomāju, ka patlaban ietaupu, nepērkot pārtiku. Varbūt tā ir radies teiciens: ”Kurpe spiež.” Nedaudz apēdu arī no otras kurpes. Šie nemaz nebrīnās.

 

 

 

 ♪♪♪

 

 

Māris Bērziņš (nu jau es viņu saucu par Gūtenabendu) vienu vakaru stāstīja, ka viņa vectēvam patikusi Aspazijas dzeja, un pati Aspazija ar Raini tolaik arī netālu mitinājušies. Taču reiz noticis neglābjamais. Māra vectēvam gadījies redzēt, kā Aspazija tramvajā izvelk gurķi un turpat apēd. Nav svarīgi, svaigu vai skābētu, bet vectēvs Aspazijas dzeju pārstājis lasīt uz visiem laikiem. Pāris dienas vēlāk braucu uz rakstnieku pilnsapulci, arī tramvajā. Atcerējies šo stāstu, es izvilku lielās šķēres, kuras gadījās somā, un sāku apgriezt rokām nagus, tā cerēdams samazināt savas dzejas lasītāju skaitu. Neviens nelikās ne zinis.

 

♪♪♪

 

 

Varbūt jums šķiet, ka rakstu par pārāk nenozīmīgām lietām. Es rakstītu par lielām, bet nav vērts – ja  kaut kur kādos svētkos stādīs ābelītes, vienalga, aiz inerces aicinās Māru Zālīti, ne jau mani. Jāpalūdz Mārai, lai kādreiz paņem mani līdzi. Stādīt māku.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Personīgi es (agrāk tā bieži teica, tagad izklausās jocīgi) ceru nodarboties ar seksu arī pēc divdesmit gadiem. Tagad man ir piecdesmit divi. Taču tiem piecdesmitgadniekiem, kam sekss neinteresē, būtu samērā liels šoks netīšām uzskriet virsū septiņdesmitgadnieku pārītim abu savu senču vai vismaz viena izskatā. Līdzīgi kā bērniem, kas reizēm pieķer vecākus elšam un dīvaini kustamies. Un pārbīstas.

 

♪♪♪

 

 

Pirmajā darbdienā pēc Jāņiem, kad nu nemaz vairs nevarēju atlikt itāļu romāna tulkošanu, uzradās arī papildu motivācija. Proti, pārlasot iztulkotās pirmās nodaļas, konstatēju, ka sievietes slepkavība, ap ko grozās romāna sižets, notikusi 24. jūnijā, bet mūsu varone, radio žurnāliste, noslepkavotās kaimiņiene, notikumam un tā izpētei pievēršas, atgriezusies no ceļojuma, piecas dienas vēlāk, 29. jūnijā. Lieliski. Kas gan ir labāk, kā tulkot pa dienām tieši tā, kā rit romāna darbība, tieši tajos pašos mēnešos, vasarā?

 

 

 

♪♪♪

 

 

Mēdz būt dažādas prioritātes. Vari dzīvi pakārtot jebkam, piemēram, ķiplokiem. Vari izvēlēties meiteni, kurai garšo ķiploki, vai palikt viens, lai varētu netraucēti ēst ķiplokus. Izvēlēties profesiju, kur katru rītu nav jāierodas darbā, lai vari strādāt mājās un ēst ķiplokus. Un tas nekas, ka tu kādu dienu grāmatā izlasi, ka tavam organismam ķiploki neder. Pats sev nesaprotamā veidā tu tos turpini ēst ar vēl lielāku entuziasmu nekā līdz šim.

 

♪♪♪

 

 

Cilvēks, parasti pusaudža gados, mēdz piedomāt pie savas gaitas un eksperimentēt. Meitenes mācās būt graciozas, bet, kā tas notiek, neesmu iedziļinājies. Par zēniem gan zinu. Var mācīties likt garākus soļus, slāt, lai izskatītos pēc liela vīra. Taču tad iznāk iesēdiens, un tā kā vienlaikus mēs gribam būt arī garāki, tad parasti doma par garajiem soļiem ātri tiek atmesta. Tikai viens no maniem klasesbiedriem turpina slāt visu mūžu. Citiem patīk vidējs soļu garums, bet daži grib iet sīkiem, ātriem solīšiem. To var iemācīties, ja līdz pēdējam brīdim atliek iešanu uz tualeti. Reti kurš grib iemācīties iet, liekot kājas plati, vienīgi, ja vajadzība spiež, proti, jauneklim mantiņas lielas padevušās vai arī, ejot pa ielu, uz meitenēm skatoties, attiecīgā miesa ir ilgstošā uzbudinājuma stāvoklī. Vai arī, ja jādien flotē. Šajos gadījumos iesaku patrenēties šādi: kurpju šņores no rīta sasieniet vaļīgi un, kad tās atraisās, nemēģiniet tās aizsiet. Amats būs rokā pusstundas laikā. Pie šī atklājuma nonācu tikai tagad, kad lielais vēders liek apsvērt, ir vērts pieliekties vai nav.

    By the way (starp citu)no Talsu ģimnāzistēm nesen uzzināju, ka meitenēm, mācoties iet skaisti, ļoti svarīgs atribūts ir somiņa. To viņas uzsvēra tik ļoti, ka nemaz neprasīju vairs par kāju likšanu tā vai šitā.

 

♪♪♪

 

 

Kad uzvelku kājās kurpes, kas nav no īstas ādas, pēcpusdienā spogulī mana seja izskatās sagurusi. Atceros tos laikus, kad bija jāpērk tas, kas ir, bet gandrīz nekā nebija. Labais tonis bija nepirkt 1. maija un Daugavpils apavus. Man vismaz trāpījās blats pie rumāņu velveta kurpēm, kas maksāja deviņus rubļus. Sievietēm klājās pavisam grūti ar zābakiem – katru rudeni vai ziemu tikai viens vai divi varianti. Reiz kompānijā novakarē gājām pa ielu, pretī nāca sieviete. Kāds klusi teica: – Re, kāds viņai dīvains kāju izliekums! – Kad sieviete bija pagājusi mums garām, es skaļi spriedu: – Kādi bija veikalā zābaki, tāds arī kāju izliekums.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Man piezvana kāda daiļa būtne. Apjautājas, ko daru. Stāstu, ka patlaban izkrāmēju sienas skapīšus un ka esmu uzgājis stērķeli un sodu vēl no 1976. gada. Apjautājos, ko man ar šiem atradumiem darīt, jo man šķiet, ka soda vēl varētu būt derīga. Viņa saka, lai metot ārā. – Arī sodu? – manī ierunājas taupība. – Arī sodu, – pārliecinoši pauž daiļā. – Man paliek nelabi, kad iedomājos, ka tu lieto produktus, kas pirkti, kad man bija trīs gadi.

 

♪♪♪

 

 

Man patīk, kā atsevišķās sporta spēlēs, piemēram, futbolā vai hokejā, spēlētāji izrāda savu sajūsmu par gūtajiem vārtiem. Basketbolā tik ļoti tas neder, jo grozi tiek gūti pārāk bieži – ja nu vienīgi par izšķirošajiem punktiem. Turpretī dzejā labi un izcili dzejoļi ir retums, tādēļ iesaku padomāt par manu priekšlikumu. Vislabāk tas darbotos publiskos dzejas lasījumos, kur uzstājas vairāki dzejnieki, vislabāk Dzejas dienās. Nu, lūk. Ja kādam izdodas nolasīt lielisku dzejoli, tad pārējie dzejnieki uzreiz varētu mesties viņu apskaut, lēkt pikapaunā, vai arī, pāris skatītājiem piepalīdzot, laimīgo sviest gaisā. Jo talantīgāks dzejnieks, jo biežāk viņš to dabūs just. Arī raksti būs savādāki. Kultūras dienā varētu lasīt, piemēram, šādu tekstu: ”Raupu un Vērdiņu meta gaisā katru pa četri lāgi, bet Bērziņuldim pēc otrā dzejoļa saklupa mugurā karsējmeiteņu bariņš no Kultūras akadēmijas, un viņš vairs nebija piedabūjams lasīt tālāk, tik mutēja un mutēja visas pēc kārtas.”

 

♪♪♪

 

 

Reizēm futbola komentētājs saka, ka spēlētājs nav gaidījis, ka bumba nonāks pie viņa! Kā, nav gaidījis? Kāpēc tad viņš uz to vietu skrēja? Lai atgultos zālītē un pamasētu locekli? Diez vai. Gan jau, ka bumbas dēļ. Kā lai šeit neatceras basketbola spēli starp LVU fakultātēm studiju laikā? Mēs, filologi, spēlējām ar svešvalodniekiem. Viņiem uz spēli bija ieradušies tikai četri spēlētāji. Lai varētu sākt, bija vajadzīgs piektais. Par laimi, kāds sportu pat sapnī neredzējis studiju biedrs arī bija zālē, varbūt atnesis kādam vajadzīgo grāmatu. Šo tad nu pierunāja noģērbties un iziet laukumā – peldbiksēs, citu īsbikšu viņam nebija, un piekodināja bumbai nepieskarties. Peldbiksēs iebāzis pulksteni, uzcītīgais puisis vienmērīgā tempā, rokas sakrustojis uz krūtīm, soļoja pa laukuma perimetru, bet bumba arī tad viņam trāpīja – veselas divas reizes!

 

  ♪♪♪

 

 

 

Anija Pelūde būs žurnāla ”Ievas veselība” galvenā redaktore, to viņa ziņo pa radio šī žurnāla reklāmā. Vajadzētu man viņai piezvanīt un piedāvāt vienu reklāmas teikumu par 100 latiem neto. Žēl, ka Anija pati nav uzņēmēja, kas varētu vienkārši tos latus izņemt no kabatas un man iedot. Izdevniecībā „Santa” ir grāmatvedība, un man noteikti vajadzētu viņus pārliecināt, ka es tur radītu pat veselu reklāmas bloku. Un tad, cita starpā, es varētu tur šo ģeniālo teikumu ielikt. Līdz ar to man šis darbs liekas par sarežģītu un es jums šo teikumu uzticēšu par velti. Tas ir šāds: „Arī Ādamam ir vajadzīga Ievas veselība!”

 

 

 

♪♪♪

 

 

Pārbaudītai draugu gaumei nevar uzticēties pilnīgi visos gadījumos. Kāds no tuvajiem Pazolīni filmu retrospekcijas laikā man teica, lai uz Mateja evaņģēliju gan neejot. Paklausīju un noskatījos tikai pēc pieciem gadiem – fenomenāla filma! Tāpat kādreiz dzeršanas reizēs veidojām viedokli par to, kurš mīļas grupas disks ir izcils un kurš nav. Tā reiz izlēmām, ka Pink Floyd disks Animals nav. Tagad klausos gabala Pigs sākumu un laimē kūstu.

 

♪♪♪

 

 

Mana draudzene mēdza skumt par to, ka es neesmu viņā iemīlējies, ka vienkārši mīlu tāpat. Teicu gan, ka vēl viena iemīlēšanās man būtu par smagu, bet viņai tomēr bija žēl, arī par to, ka man ar citām tas ir bijis, bet ar viņu ne. Tomēr reiz tas notika. Sajutu milzīgu spēku uzplūdu un devos taisnā ceļā pie viņas. Mani ieraugot, viņa pamatīgi nobijās un prasīja, kas ar mani ir. – Tas! – es kaismīgi čukstēju. – Es izsaukšu ārstu, – viņa apņēmīgi devās pie telefona. Es viņu ierāvu gultā ar visu telefonu, kura vadu izrāvu no sienas. Man laikam bija pārāk izvalbītas acis, un kratījos kā drudzī, jo viņa sāka raudāt. Tad uz ceļiem gultā, pie viņas kailā auguma klanīdamies kā mantru skaitot, viņu mierināju: – Tas ir tas, ko tu gribēji… tas ir tas, ko tu gribēji… tas ir tas, ko tu gribēji… – Viņa ar plaukstu notrausa asaras, piecēlās sēdus man pretī, noskūpstīja un teica: – Nav tas. Lai paliek, kā bijis.

 

♪♪♪

 

 

Ceļā uz Gēteborgas grāmatu tirgu lidmašīnā man blakus sēž drukna sieviete ar zēngalviņu. Lasa grāmatu. Pašķielēju, kādu. Autore ir Darja Doncova. „Iņ, jaņ i vsjakaja drjaņ” – tāds ir grāmatas nosaukums.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Atceļā no Gēteborgas uz Rīgu lidmašīna ir pilna ar grāmatu meses latviešu desantu, kas sekmīgi veicis savu kaujas uzdevumu – sākot ar Vairu Vīķi-Freibergu, Juri Rubeni, Aivaru Strangu un beidzot ar jūsu padevīgo kalpu. Sajūta drīzāk kā autobusā, nevis lidmašīnā. Tāpēc visi piekrītoši iesmejas, kad Liāna Langa uzsauc pilotam: – Varam braukt!

 

♪♪♪

 

 

Kas tad man šajā 30. septembra rītā ir svarīgs? Lūgšana un mans ķermenis. Svaigs gaiss un ūdens. Debesis ar meteoroloģisko likteni. Dzejas rinda ar iespējām. Kafija un aplietas auzu pārslas. Vēlāk biezpiens, bet tas būs vēlāk, varbūt arī kāda cepta ola un gabaliņš maizes, dažas ķiploka daiviņas. Dators ar iespējām. Autortiesību aģentūras brīnumērtais kalendārs, kas uz palodzes aizslēpies aiz kaktusa un vāzēm, kas nu jāvelk ārā un jāštuko, ko tad vēl šogad iespēšu. Mobilais tālrunis ar iespējām. Cepti kartupeļi un kefīrs. Tavu zeķu augšējā mala – reizēm tā ir upmala, reizēm ezermala, reizēm jūras mala. Ar iespējām. Šokolāde. Televizors ar iespējām. Augļi. Nakts ar iespējām.

 

 

 

♪♪♪

 

 

Jūs jau pamanījāt, ka, comme beaucoup d’ entre nous, mon chemin dans l’ existence a été assez chaotique, jeb, latviski sakot, – pie daudz kā, kas paliek starp mums, man jāpiebilst, ka mans dzīves ceļš ir bijis pietiekami haotisks.

 

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: