Eduarda Aivara jaunāki dzejoļi

Eduards Aivars

 

ĪSI PIRMS DESMITIEM NO RĪTA

 

Kā ļaudis ieiet baznīcā – diezgan atšķirīgi

Daži uzvalkos, citi baltā kreklā

Citi pa pāriem

Vairāk, protams, ir sieviešu

Pastāvīgās – lietišķi kā uz darbu

Tad ir tādi, kas pirmoreiz, ar milzīgu smagumu uz sirds

Vīriešiem tas plecos, sievietēm vairāk sirsniņā

Tad ir nejauši garāmgājēji, kas skatās kā uz jauniem vārtiem

Tie tikpat ātri iznāk cik lēni iegājuši

Pārējie visi paliek līdz beigām, laikam aiz disciplīnas

Citādi būtu jābūt milzīgam efektam

Kāda psihoterapeite apgalvo, ka dievticīgie ir šizofrēniķi

Pati izskatās vēl vairāk tērēta, bet lai runā

Kas no tā kristiešiem?

Viņi iet baznīcā – kā nu kurš

Labi, ka ļaudis atstāsta sprediķī dzirdēto

Kas uz labu, tas neskaitās tenkošana

Lūk, mācītājs esot teicis, ka gulta uz nakti kļūstot par mūsu zārku

Tādēļ jāpiedod visiem, pirms liecies uz auss

 

TUVĀK PIRMDZIMTENEI

 

Es sēžu trešajā sēklī

Tas ir apmēram pa vidu, ja tu skaties no kailās kāpas

Ar migrējošo priedi kā tās vienīgo organismu

Jūra pirmoreiz man ir k ā silta vanna ar sāļu ūdeni un putām

Līdz šim esmu bijis tikai dušā un lietū

Viņa ir ērti iegūlusies otrajā sēklī

Un patiesībā šajā jūrā citiem neatliek vietas

Ja mēs vēl gribam laist krastā un pasaulē bērnus

Es sēžu trešajā sēklī un sargāju viņu no septītā, astotā, devītā

Tiem trakajiem kaimiņu viļņiem

Tagad mēs mīlēsimies, un pēc tam, kamēr es laimīgs nosnaudīšos

Es viņai iedošu palasīt Sviftu

 

PĒRKONS PIE AUSS

 

Divas atvilktnes drēbju skapja pašā apakšā

Pilnas ar patronām, prapjiem un skrotīm

Kas nu tiek izbērtas tepat uz grīdas

Reksis smilkstēja, un vectēvs gatavojās

Nakts rāvās čokurā, man nemierīgi murgojot

Pienāca rīts, slapji krūmi un takas kā dziesmas

Putni nobijušies kā diegi – tik reālas briesmas

Pa purvu brien cilvēki, suņi, bises, patronas, skrotis

Arī man lielie gumijas zābaki kājās

Kā divas ceturtdaļnotis

 

SĀRAS MĪLESTĪBA. DIVUS GADUS VĒLĀK

 

Joprojām tu manās sajūtās esi tikpat viegls un gaišs

Kā puķu lūgšanas vējā, rabarberu skābums un bezdelīgu spārnu asums

Līgojot domas uz ūdensrozes, šķiet, ka esi tāds zirnekļa pavediens

Brīdī, kad rīta saule ņirbina pirkstu galos nakts rasas pērlīšu rožukroni

Tad arī dzestrajā mežmalā egļu zaros top trīsstūraini šūpuļtīkli

Tie dzirksteļo maigajā saulē un silda kā rokdarbnieču darinājumi

Tu tieši kā šie tīkli – trausls, līgans un nesaraujams

Kādu brīdi aizķeroties šajās trauslajās mežģīņu lamatās

Tās stiepjas līdzi – spriegums kā ērģeļu taustiņiem

Mirkli vēlāk ir tikai skāruma šķitums uz vaiga

Atskatoties neredz neko saplēstu, mežs joprojām mirguļo

Svaigi atdzimušā zaļumā pēc vasaras kaislīgās tveices

Atkal visi zirnekļa tīkli ir veseli, valgi, spoži un nevainīgi

Kā tauriņa spārni, kurus nav skāris cilvēka pirksts

Tikai klāt glaudusies acs

 

DZEJOLIS PAR TO, KĀ ATTĀLAS LĪDZĪBAS VĀRDI UZPLĪVO LĪDZĪGI JAUNRADEI

 

Es izmisumā sēžu tā kā izcirtumā

Un izcirtums ir patiesībā drīzāk izzāģums

Pie galda sēžu. Ēdu? Jā.

Ir tikai Dievs, kam pateikt paldies

Sieva Īrijā

 

VĒSTULE MĀRTIŅAM ZELMENIM BRISELĒ

 

Tu neticēsi, kāpēc es tur ieliku komatu

Ne jau nezināšanas vai neuzmanības dēļ

Ja nepareizais ir sliktais, tad mani iegāza svētais Pāvils

Ar savu teicienu: „To labo, ko es gribu, to es nedaru

To slikto, ko es negribu, to es daru”
Tāpat, kā es kādu dienu negribēju dzert

Bet ap pusdienas laiku biju piedzēries

Tāpat bija ar to komatu

Es nudien negribēju likt komatu

Bet tu man te prasi, vai tad mums tā augstskolā mācīja

 

VĪRIETIS UN SIEVIETE

 

Atkal runāju ar priesteri skaipā

Tik ļoti atšķirīgi

Viņš nav kā vīrietis

Viņš nav kā sieviete

Viņa smarža ir ļoti dīvaina

Lai arī patīkama.

Es viņam nepieskaros

Smarža nāk pa neredzamiem vadiem

Skaipā pusotru stundu viņš ir tik cilvēcīgs

Divatā pat nodziedājām no dziesmu grāmatas

 

 

VASARAS PĒCPUSDIENA

 

Pianista uzietās skaņas šķīda sajūtās un pagātnes atmiņās

Vēlme paķert aizslietni, aiz kura paslēpties no tagadnes, beidzot pazuda

Likās, ka viņš neatlaidīgi savelk plaukstās mūziku no klavierēm

Un ka viņam ir vismaz divdesmit pirkstu

Tev vairs nebija ne prātā, ka tepat ir bērni, vīrs un vecāki

Līdz ar aplausiem vējš no jauna atrāva logu

Un saplēsa lielo vāzi

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: