Dzejoļi ar gariem virsrakstiem

 

Dzejolis par to, cik viss kluss, zaļš un slapjš

Divi gliemeži vislēni ļep

Viens otram pretī

ES TUR IZSLĀJU CAURI

(Kas tas bija?)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par nedabīgi resniem ābeļu stumbriem

 

Tas ir mana drauga dārzā

Tie bija tievāki

Kad tur dzērām ābolu vīnu

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par vieglo mašīnu, kas miglā brauca gar jūras malu

 

Cik var līņāt!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Man ieskatās acīs sieviete, kas nāk pretī pa gājēju celiņu

 

Divas pogas

Un es nokautrējos

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par to, ka naktī es dzīvoju labāk nekā dienā

 

Jāceļas augšā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par dokumentu nozīmes zušanu ikdienā, kad pienāk laiks

 

Sievietes pēc trīsdesmit, vīrieši pēc četrdesmit

Nobēdzina pases augstu bēniņos pie spāres

Lai tām netiek klāt nākamās paaudzes

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par sadarbību, kad valsts un zeme ir nonākušas

 krīzes situācijā

 

Sit saujā, nesit kulakā!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par to, kā es no priekšas nekādi nevaru nofotografēt suni un viņa saimnieku pastaigā

 

Viņu protests!!!

Manas bailes

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par to, ka es, tāpat kā Gaitiņu Tenis, savas klusēšanas nekad neesmu nožēlojis, bet savas runāšanas gan

 

Jāaizšuj vienreiz tā mute!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Par dzejoli, kas pazuda, tikko maziņš galvā piedzimis

 

Vēroju, vai nesakustēsies citiem lūpas

Tad jāklausās, lai kaut kas līdzīgs aizved mani pie aizmirstā

 

 

 

 

 

 

 

 

* Gaitiņu Tenis – tēls Kaudzīšu romānā „Mērnieku laiki”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par to, kā man sagribējās savu māju,

suni, mazu kaķīti un bērnu no Tevis

 

Īss brīdis

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par jaunības draugiem, kuri neatkarīgi viens no otra, otrs no treša nolemj iet tikai uz draugu bērēm, jo viņi ieilgušas nesatikšanās laikā viens otru, otrs trešu un trešs pirmo ir idealizējuši vai, gluži otrādi, pārpratuši kādu agrāku dialogu un nezina, kā izkļūt no situācijās, jo – kura tad būs tā svarīgā reize, kad satiksies?

 

Pie kapa – tad gan, ar visu mīlestību pret draugu

Tas arī vairs neko nevarēs pretī teikt

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par to, kā sieviete izvārtās dubļos jaunā rudens mētelī, un viņas mētelis paliek tikpat tīrs kā līdz šim

 

Sadzīves ezotērika

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par to, ka es nezinu, kāpēc meitene ar divriteni vienalga centās mani apbraukt pa kreiso pusi, lai gan es pats uz to pusi pavirzījos

 

Apjuka, visdrīzāk (vai ietiepās)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par to, kā pavasaris pārmāc visu dzīvo

 un atdzīvina mirušos

 

 

Baltā ābele tikai smejas pilnā kaklā

un birdina savus ziedus

uz dārzā aizmirstiem mūzikas instrumentiem

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par to, ka tu labprātāk nāktu uz šo kafejnīcu tad, ja pie lete apkalpotu nevis īgnas sievietes, bet komunikabli vīrieši

 

Arī dakšiņas kūkām tad uzrastos

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Blondīne melnā kostīmā izliek roku pa mašīnas logu un nobirdina cigaretes pelnus uz Vanšu tilta

 

Viņas komforts

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Īsas pārdomas, vai beigto lapseni apglabāt kā zoroastrietim, ievietojot augstā tornī, lai izkalst, vai kā pie jūrniekiem, šoreiz gan nolaižot podā

 

Lai iet pirmais variants

Torņa gan nav

Toties aiz loga ir zemāks jumtiņš

Un sola sausu laiku

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Es prasu ceļu uz jūru Sīkragā pie kailas pļavas (šai uzklāti tīkli), negribēdams nejauši ieklīst kādā sētā, kur skaļi mani aprietu suns

 

No kurien` ta` tu i`, ka tu nezin`, kur jūr` i`?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Divi vīrieši, kas sēž uz soliņa Esplanādē, kad pienāk trešais un apsēžas blakus tam pa kreisi (tas, kurš pa labi, pieceļas, panāk uz priekšu, un izrādās, ka viņam ir fotoaparāts)

 

Draugi uz mūžu

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Saules iespīdēšana tajās un tajās istabās, arī tajās klusajās vietās, kur bija jāatskan bērnu čalai

 

Mēs neesam daudzbērnu neapolieši

Vai mēs esam vientuļie milānieši?

Drīzāk tās ir komunālās sekas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tās publiskās datortelpas, kuras slīgst tumsā

 

Smieklīgi! Nekas nesanāk!

Tastatūra tomēr nav manas bikšu pogas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dž. Dž. Džilindžers raksta Katrīnai Denēvai vēstuli par to, ka televīzijas intervijās viņam vairs neļauj smēķēt

 

Katrīn, ja varat, palīdziet!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Divas mazas meitenītes, kas futbola laikā skatās multenes, un viena no viņām man paskaidro, ka šī, kuru rāda pašlaik, ir viņas mīļākā multene „Līgava – nāve”, bet tā neesot nekāda šausmenīte: sākumā līgavu gan nogalinot, bet to nerādot, un tie, kas zinot, tie zinot

 

Mazās meitenītes skatoties aizmigušas

Marsiešu izskata ķēmi lēkā viņām priekšā pa ekrānu

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Haika par pasaules futbola čempionātu Dienvidāfrikā sasniedz tādu ārprātu, ka vidējā septiņzilbju rinda samainās vietām ar pirmo, pieczilbīgo

 

Vuvuzelas – pulks iršu

Kāds nodur sievu

Kas aizsedz TV

 

 

 

 

 

 

 

 

Kāpēc man tik ilgi neizgāja no prāta ubags pie „Dukāta” Dubultos, par to, kāpēc es viņam neiedevu ne dukātu, ne latu, ne santīmus

 

Tā nav mana līdzcietība

Bet viņa sirmā bārda un sirmais mētelis

 

 

 

 

 

 

*Vuvuzelasafrikāņu taurītes

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Divi jūrmalas vilcieni, paslēpušies aiz pretējiem stūriem, gaida, kurš parādīsies pirmais

 

Tā kā puikas

Spiegus spēlē

Mums uz perona tas sen līdz kaklam

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Līgo vakara pasija sakarā ar manu ceļojumu kājām kopā ar vienu Jāni pa pludmali līdz Mellužiem, un tad pēc īsa miega saullēkts jūras krastā kopā ar to pašu Jāni

 

Tā, it kā ģeometrija būtu izkrāsota

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Laiks, kad ej gar jūras malu un aizmirsti paskatīties uz jūras pusi

 

Jūra tur i-i-i-r

Kā milzu kažoks

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Saulrieta nokavēšana, kad manā fotoobjektīvā saules mala vēl ir redzama, kamēr neapbruņotai acij tā ir jau zudusi

 

 

Šodien saule rietēja divdesmit divos divdesmit divās

Kad manā tīklenē vēl skraidīja divdesmit divi futbolisti

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Neskatoties uz to, ka es protu arvien labāk pavadīt laiku, es joprojām atrodos mūža otrajā pusē

 

Es pats protu pagatavot spraugas starp svētkiem

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Saullēkts tieši tajā laikā, kuru man iepriekšējā vakarā darīja zināmu krāšņa sieviete ap astoņdesmit – proti, puspiecos

 

Sarkana dzelzs plāksne veidoja debesu leņķi ar jūru

Izbraucu no šķūņa sarūsējušo traktoru un devos ar to jūrā

Glābt sauli no nepatikšanām, līdzi paņēmis metinātāja rīkus

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dziļa neizpratne, kādu es bērnībā izjutu pret puišiem

krievu pasakās, kas slinkumā divdesmit gadus noguļ uz krāsns

 

Ne no šā ne no tā pēkšņi es pats nogulēju kādus divdesmit

Laiks skrēja uz mata kā pasakā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par to, kā es nupat četrus gadus nevarēju nopirkt pumpi alias gaisa sūkni bumbas piepumpēšanai, kā es to beidzot izdarīju, un kas notika tālāk

 

Bumbu es laiku pa laikam piepumpēju

Bet spēlēt ar to ne reizi neaizgāju

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par prioritātēm ar samērā īsu virsrakstu

 

Vēl gultā saku Dievam: „Jā”

Pēc brīža atbildu uz pirmo elektronisko vēstuli:

„Nē.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Futbola tiesnesis, kurš tiesā pasaules čempionāta spēli ļoti slikti, beigās saprot, ka viņu vairs nekad nelaidīs tiesāt augstākā līmeņa spēles, vēl grib nedaudz kaut jel kādas slavas

 

Viņš pieliek spēlei divdesmit minūtes

Visi ir patīkami apstulbuši

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Puiši, kas spēlē pludmalē bumbu, un cilvēks, kas iet gar jūras malu cerībā, ka bumba atripos līdz viņam, un viņš to skaisti aizsitīs atpakaļ, bet tas nenotiek, un kad viņš jau zaudējis visas cerības, pēdējā brīdī tā atripo līdz viņam, sitiens izdodas pavisam precīzs, un viņš kaut ko dabū dzirdēt

Kājas šmaukstu bumbai!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par to, kā es gāju garu ceļu atpakaļ pie tā jasmīnu krūma, no kura man uzvēdīja tīkama smarža, tā pati, kas bērnībā, allaž tajā pašā gadalaikā aiz istabas loga

 

Man rokās bija divi smagi nesamie

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vīrs, kurš apjēdz, ka ar atbildību viņam neveicas, tāpēc – ko tur vairs – ņem un apprec sievu ar septiņiem bērniem un kļūst par astoto bērnu

 

Sievietei arī kāds prieks

Ceturtais bērns labi mācās

Astotais bērns viņu apmierina fiziski

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par to, ka, ja mēs, mākslinieki, ar kaut ko aizraujamies, tas ir uz ilgu laiku

 

Es skūpstu slimos

Bet es neesmu Jēzus Kristus

Un saslimstu pats

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par Dorotpoles ezeru, kurā iebrien meitene sarkanā kleitā

 

Ainava ir piepildīta

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par kaķi, kas defilē Skaistas ezera krastā – no viena plunkšķa pie otra

 

Zivis ģībst

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par skatu uz Daugavas otro krastu, kur aiz mežiem it kā nebija nekas

 

Iznāca seni karotāji

Uzmeta aci īstenībai

Un pazuda biezoknī

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Par to, kā Piedrujas robežpunktā, gaidot uzturēšanās atļauju, es pēkšņi sāku izdvest neartikulētas skaņas

 

Šī izskatīgā meitene formastērpā

Viņas visvarenība liek man runāt mēlēs

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzejolis par to, ka vienreiz vajag saņemt drosmi

 

Sarīkot sevis paša kāzas, uzdzīvot,  pamosties otrā rītā un aiziet, kur acis rāda

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kāds priesteris, kurš par daudziem ticīgiem cilvēkiem teica, ka viņi sēž dzelceļa stacijā un domā, ka viņi ir jau vilcienā –biļetes ir, čemodāni ir, skaļrunī sauc gala staciju, un liekas, ka viņi brauc, sarunājas par to, bet vilciena nav; tie sēž lielos lokos pļavās apkārt dzelzceļa stacijai ar pašu staciju vidū kā baznīcu

 

Viņš bija neliela auguma

Advertisements

One Response to Dzejoļi ar gariem virsrakstiem

  1. Guntis Nulle says:

    Tiešām lieliski un daudzsološi!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: