Andris Ogriņš. Zem pulksteņa pulkstenis

Aivars Eipurs 10.03.2011 11:00

Visai sirreālas noskaņas savā otrajā krājumā bur dzejnieks Andris Ogriņš, vienlaikus pārliecinot lasītājus, ka konkrētajam autoram tā ir „riktīga” valodas realitāte. Solis uz priekšu sperts itin liels – ja pirmajā krājumā bieži uzdūrāmies rindu sablīvējumiem, kur katra rinda nereti rāvās uz savu pusi un, izskatījās, nebija apmierināta ar to, ka atradās šajā čupā vai kaudzē, kas nesa dzejoļa vārdu, tad šoreiz vismaz pusē gadījumu vērīgs lasītājs sajutīs dzejoļa kopsakaru. Ja tā būtu visos gadījumos, mēs varētu celt Ogriņu slavas pašās debesīs, taču nav viņa varā katrreiz atšķirt zaudējumus no uzvarām un tādējādi daļā dzejoļu secini, ka kaut kur ir nobuksēts, nav piestrādāts vai dzejolis vienkārši nav izmests miskastē. Jau pieminēju individuālo dzejas realitāti; saprotams, autors ar to netiek galā un tādēļ saprotamā kārtā laiku pa laikam, vairākos dzejoļos viņš saliek rokas lūgšanā un vēršas gan pie augstākā, gan pie eņģeļa. Tas krājuma kopsakarā ir ne tikai cilvēcisks risinājums, bet arī labi visu paskaidro (kāpēc ir tik grūti), jo pretējā gadījumā autoru varētu arī turēt aizdomās par manierīgumu un koķetēriju. Autors it kā sajūt laimītes (ceriņu pieclapīte) smaržu, taču ir kā aizmidzis, un Dievs, zinādams, ka liriskais protagonists alias Ogriņš netiks galā ar to, kas jāpaveic pašam, viņu garīgā nozīmē vēl nemodina.
Rakstniekiem ir tiesības uz meklējumiem valodā, taču nevajadzētu uzdot trūkumus par priekšrocībām. Par kļūdu uzskatu vismaz vienu šādu gadījumu, kad lietota ačgārna vārdu kārtība: „..ar caurvējā svecīšu nodzišanu” (pašā pirmajā dzejolī).
Taču šādiem valodas klibumiem var ar uzviju likt pretī tēlus, kādi grāmatā ir papilnam, pietiktu pat diviem krājumiem. Piemēram, jau krājuma sākumā: „es ieeju kafejnīcā / un apsēžos sāls vai cukura vietā / viņas pret zodu atbalstītā plauksta ir mušpapīrs / viņa nezina, kurā brīdī tā atrausies / un pazudīs džinkstošā galva..” (9.lpp.). Vai: „mēs guļam muguru sasildītajās smiltīs / ribu žalūzijas aizvērušas skatu / uz novilkto kreklu nevērīgi saviļņoto jūru / mūsu rokas ir labi paēdušas / bet galvās kurkst princesēs pārvērstās vardes..” (10.lpp).
Pētīt Ogriņa dzejoļu kopsakaru ir izaicinošs un saistošs ceļojums no sērijas, ko es nosauktu: „ Uztvert izteikto neizsakāmo”.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: